| Name | Blīni, pankūkas, blynai, pancakes, блiны |
| Author | Inga Belasova |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Blīni – senākais cilvēkam pazīstamais miltu ēdiens, kas latgalīšu apziņā nostiprinājies kā: 1. Cepts dažādu miltu, dārzeņu un piena produktu izstrādājums. 2. Sakrālā apļa simbols ar rituālu nozīmi. 3. Bļin – sarunvalodā lietots izsauciens (eifēmisms, interjekcija).
Atkarībā no mīklas gatavošanas paņēmiena iecienīti ir plānie miltu blīni ar pildījumu (sipisnīks, gaļa, augļi, ievārījums, sēnes u. c.) vai bez tā, biezie (buļbu, kabaču, ryuguļa, tvoroga u. c.) un rauga blīni. Latgalē tos gatavo no smalkiem vai rupjiem kviešu, miežu, retāk zirņu, pupu un griķu miltiem, pievienojot pienu, ūdeni, sāli, cukuru (cukerka), arī ryuguli, skābu krējumu, raugu vai sviestu, kā arī olas.
Latgaliešiem blīni nav bijis ikdienas ēdiens, kas skaidrojams ar to laikietilpīgo gatavošanas procesu. Pastāv divi blīnu gatavošanas un lietošanas veidi, kas paredzēti sātīgām vai posnom ēdienreizēm – tuklī un sprostī. Sātīgi mēdza ēst: 1) kopīgos darba veikšanas pasākumos (tolka), kā arī 2) Aizgavienī, kad tradicionāli gatavoja treknus blīnus, kurus ēda, papildus mērcējot taukos un piekožot gaļu. Posnom ēdienreizēm blīnus gatavoja: 1) gavēnī, 2) brokastīs (biežāk svētdienu).
Blīnus parasti pasniedz karstus ar krējumu, ievārījumu, medu (strūps) vai sguščonku. Neierasts var šķist tarkavuotu buļbu blīnu salikums ar zapti, cukuru un pienu, jo parasti tos pasniedz ar skābu krējumu. Buļbu blīni jeb draniki ir tipiska pierobežas (Austrumu rūbežs) kulinārās tradīcijas un Latgales buļbu tolku sastāvdaļa.
Dažkārt blīni tiek izmantoti palamās un iesaukās: posnais blinčuks var tikt attiecināts gan uz personas ķermeņa uzbūves īpatnībām (noliesējis, kalsns, vājš), gan arī uz rakstura un uzvedības emocionālo nabadzību, sausumu un atturību.
Blīnus parasti cep apaļus: aplis ir viens no senākajiem cilvēces simboliem; izmanto dažādās rituālās darbībās. Viena no tām ir t. s. Masļeņica, kad blīni kļūst par šo svētku galveno ēdienu un saules simbolu pavasara saulgriežu kontekstā. Blīniem ir būtiska nozīme slāvu tradīcijās ietvertajiem priekšstatiem par nāvi un aizsauli (tie ir nozīmīgi bēru mielastā, pominkuos, kā arī kuozu tradīcijās).
Ticējumi par blīnim saistās ar izredzētā zīlēšanu. Īpašu nozīmi zīlēšanas rituālos iegūst pirmais vai pēdējais, augšējais vai apakšējais kaudzes blīns, kā arī sāļā pankūka (mēmās pankūkas).
Asociatīvās mijiedarbes dēļ sarunvalodā krievu valodas lamu vārda блядь vietā tiek lietots fonētiski līdzīgs apzīmējums bļin, kas aktualizējas noteiktā kontekstā, paspilgtinot domas, izteikuma emocionālo būtību, paužot aizkaitinājumu vai ļaujot veiklāk sasaistīt teikumus.
Atkarībā no mīklas gatavošanas paņēmiena iecienīti ir plānie miltu blīni ar pildījumu (sipisnīks, gaļa, augļi, ievārījums, sēnes u. c.) vai bez tā, biezie (buļbu, kabaču, ryuguļa, tvoroga u. c.) un rauga blīni. Latgalē tos gatavo no smalkiem vai rupjiem kviešu, miežu, retāk zirņu, pupu un griķu miltiem, pievienojot pienu, ūdeni, sāli, cukuru (cukerka), arī ryuguli, skābu krējumu, raugu vai sviestu, kā arī olas.
Latgaliešiem blīni nav bijis ikdienas ēdiens, kas skaidrojams ar to laikietilpīgo gatavošanas procesu. Pastāv divi blīnu gatavošanas un lietošanas veidi, kas paredzēti sātīgām vai posnom ēdienreizēm – tuklī un sprostī. Sātīgi mēdza ēst: 1) kopīgos darba veikšanas pasākumos (tolka), kā arī 2) Aizgavienī, kad tradicionāli gatavoja treknus blīnus, kurus ēda, papildus mērcējot taukos un piekožot gaļu. Posnom ēdienreizēm blīnus gatavoja: 1) gavēnī, 2) brokastīs (biežāk svētdienu).
Blīnus parasti pasniedz karstus ar krējumu, ievārījumu, medu (strūps) vai sguščonku. Neierasts var šķist tarkavuotu buļbu blīnu salikums ar zapti, cukuru un pienu, jo parasti tos pasniedz ar skābu krējumu. Buļbu blīni jeb draniki ir tipiska pierobežas (Austrumu rūbežs) kulinārās tradīcijas un Latgales buļbu tolku sastāvdaļa.
Dažkārt blīni tiek izmantoti palamās un iesaukās: posnais blinčuks var tikt attiecināts gan uz personas ķermeņa uzbūves īpatnībām (noliesējis, kalsns, vājš), gan arī uz rakstura un uzvedības emocionālo nabadzību, sausumu un atturību.
Blīnus parasti cep apaļus: aplis ir viens no senākajiem cilvēces simboliem; izmanto dažādās rituālās darbībās. Viena no tām ir t. s. Masļeņica, kad blīni kļūst par šo svētku galveno ēdienu un saules simbolu pavasara saulgriežu kontekstā. Blīniem ir būtiska nozīme slāvu tradīcijās ietvertajiem priekšstatiem par nāvi un aizsauli (tie ir nozīmīgi bēru mielastā, pominkuos, kā arī kuozu tradīcijās).
Ticējumi par blīnim saistās ar izredzētā zīlēšanu. Īpašu nozīmi zīlēšanas rituālos iegūst pirmais vai pēdējais, augšējais vai apakšējais kaudzes blīns, kā arī sāļā pankūka (mēmās pankūkas).
Asociatīvās mijiedarbes dēļ sarunvalodā krievu valodas lamu vārda блядь vietā tiek lietots fonētiski līdzīgs apzīmējums bļin, kas aktualizējas noteiktā kontekstā, paspilgtinot domas, izteikuma emocionālo būtību, paužot aizkaitinājumu vai ļaujot veiklāk sasaistīt teikumus.
Intresting info
Folklorā īpašu vietu ieņem mīklas, kur lielākoties tiek atspoguļots pats blīnu tapšanas process (B. Opincāne „Atmini munu meikli!”, 2000, 27,96): Dzeļža kuls, kvīšu klōjīņs, cyukas pyka; Vera pera sēd uz pōrta, gūrnus grūza – vot i čuda! (Blīnus cap.)