| Name | Strūps, strops, avilys, hive, вулей |
| Author | Olga Senkāne |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Strūps (arī trūps, kūzuls, aviļs) ir nozīmīgs Latgolys kultūrainavas elements, kas raksturo: 1. Biškopības attīstību un tradīcijas: 1.1. Strūpa vēsturi. 1.2. Strūpa veidus. 2. Zemnieku darba un saticības tikumus. 3. Vienu no ienesīgākajām lauksaimniecības nozarēm.
Pirmās apjomīgākās instrukcijas strūpa izvēlē un kopšanā ir: Jāzepa Akeleviča „Eysa mociba ap audzieyszonu biszu” (1832) un N. Rancāna „Bišu kūpšona” (1911).
19. gs. 70. gados biškopība jau ir tipiska Vitebskas guberņas zemnieku palīgnodarbošanās, kuras uzdevums – papildināt viņu uzturu un nodrošināt bitenieka saimi ar medu kā saldvielu un vienu no tautas medicīnas līdzekļiem.
Dominējošais dravu veids – māju dravas. Taču vēl līdz pat 19. gs. beigām ierīkoja meža dravas – īpaši izraudzītos kokos ar iztrupējušu serdi izcirta un apkopa dores.
Turpmāko strūpu ģenēzi mājas dravās raksturo divi strūpu veidi. Līdz 20. gs. 30. gadiem – bluķa strūps, kas faktiski bija no meža mājās pārnestās dores. Var būt stāvstrops (stuoveņs) un – jaunākais (20. gs. sāk.) – guļstrops (guliņs). Rāmīšu strūpus (skapīšus) dažās saimniecībās ieviesa jau 1910. g., 30. gados – lielākajā daļā.
Latgaliešu memuārprozā (Ontons Matvejāns, Vladislavs Lōcis-Vaideāns u. c.) un dzejā strūps, biškopja piederumi tāpat kā medus reprezentē dzymtū zemi un mīlestību uz to (O. Kūkuojs). Bišu gudrība daudzināta latgaliešu folklorā, bazneickungu populāri zinātniskos izdevumos, piemēram, Jezupa Macileviča „Pawujciejszona..” (1850), galvenokārt salīdzinājumā ar cilvēku, kļūstot par zināmu etalonu zemnieka dzīvesziņā. Biškopji pārņem bišu īpašības. Sakopts strūps lauku sētā ir čakla, savu zemi mīloša saimnieka vizītkarte.
Mūsdienās mazinājušies arī medus veidi: rapšu, meža, ziedu (bet ne vairs viršu, liepziedu, pļavu, griķu). Lendžu pag. zemnieku saimniecība „Lapegles” ir viena no lielākajām biškopības saimniecībām Latgalē.
Pirmās apjomīgākās instrukcijas strūpa izvēlē un kopšanā ir: Jāzepa Akeleviča „Eysa mociba ap audzieyszonu biszu” (1832) un N. Rancāna „Bišu kūpšona” (1911).
19. gs. 70. gados biškopība jau ir tipiska Vitebskas guberņas zemnieku palīgnodarbošanās, kuras uzdevums – papildināt viņu uzturu un nodrošināt bitenieka saimi ar medu kā saldvielu un vienu no tautas medicīnas līdzekļiem.
Dominējošais dravu veids – māju dravas. Taču vēl līdz pat 19. gs. beigām ierīkoja meža dravas – īpaši izraudzītos kokos ar iztrupējušu serdi izcirta un apkopa dores.
Turpmāko strūpu ģenēzi mājas dravās raksturo divi strūpu veidi. Līdz 20. gs. 30. gadiem – bluķa strūps, kas faktiski bija no meža mājās pārnestās dores. Var būt stāvstrops (stuoveņs) un – jaunākais (20. gs. sāk.) – guļstrops (guliņs). Rāmīšu strūpus (skapīšus) dažās saimniecībās ieviesa jau 1910. g., 30. gados – lielākajā daļā.
Latgaliešu memuārprozā (Ontons Matvejāns, Vladislavs Lōcis-Vaideāns u. c.) un dzejā strūps, biškopja piederumi tāpat kā medus reprezentē dzymtū zemi un mīlestību uz to (O. Kūkuojs). Bišu gudrība daudzināta latgaliešu folklorā, bazneickungu populāri zinātniskos izdevumos, piemēram, Jezupa Macileviča „Pawujciejszona..” (1850), galvenokārt salīdzinājumā ar cilvēku, kļūstot par zināmu etalonu zemnieka dzīvesziņā. Biškopji pārņem bišu īpašības. Sakopts strūps lauku sētā ir čakla, savu zemi mīloša saimnieka vizītkarte.
Mūsdienās mazinājušies arī medus veidi: rapšu, meža, ziedu (bet ne vairs viršu, liepziedu, pļavu, griķu). Lendžu pag. zemnieku saimniecība „Lapegles” ir viena no lielākajām biškopības saimniecībām Latgalē.
Intresting info
Izrādās (K. Karulis „Latviešu etimoloģijas vārdnīca, II”, 1992, 309), ka vārda strūps pamatformas trūps pamatā ide ter- ‘berzēt, griežot berzēt, griezt, urbt’ atvasinājums treup-, trup-. Vārda trūps (senkrievu трупъ ‘stumbrs’) sākotnējā nozīme – ‘priekšmets (klucis) ar dobu, cauru vidu’. Ieskaņa s- nostiprinājusies latviešu valodas literārajā normā un latgaliešu valodā.