| Name | Aizgavieņs, Aizgavēnis, Užgavėnės, Shrovetide (Carnival), Масленiца |
| Author | Sandra Ūdre |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Aizgavieņs (arī Metiņs, Vastlovs) – seni zemkopju tautu pavasara iestāšanās svētki, Latgolā zīmīgi ar arhaiskiem rituāliem un multikulturālām tradīcijām (Aizgavieņs un slāvu Masļeņica). Mūsdienīgas izpausmes un funkcionālas metamorfozes piedzīvojuši būtiskākie Aizgavieņa elementi: 1. Zemes auglības kults. 2. Sociālās kopienas vitalitātes nodrošinājums. 3. Pirmsgavēņa gastronomiskās pārmērības.
Gaidāmo, jo īpaši lynu, ražu veicina ar rituālām darbībām. Vairums Latgalē pierakstīto ticējumu par Aizgavieni saistās ar nobraukšanu no kalna pēc iespējas tālāk vai ar zyrgu došanos garākā ceļā no mājām, lai pēc līdzības lini izaugtu garāki.
Latgalē vizinās ne tikai ar tradicionālām ragavām, bet izmanto arī ladonkys un skreteli. Ladonkys ir no ledus izcirstas ragavas ar izdobtu caurumu auklai un sēdvietas iedobi, izklātu ar salocītu segu. Savukārt skreteļs ir jau rudenī līdzenā, applūdušā (lai sasalst) vietā iedzīts miets, pie kura Aizgavieņa priekšvakarā piestiprina garu kārti tā, lai galā var piesiet ragavas un griezt pa riņķi. Turīgākie latgaliešu puiši parāda arī savu mākslu braukšanā, izvizinot iecerēto līgavu vai sacenšoties savā starpā par labākā zirga un braucēja slavu.
Maskošanās gājieni jeb čyguonūs īšona demonstrē sociālās kopienas vienotību un attīsta auglības tēmu sociālā kontekstā. Jautrajā ļaužu pulkā pēc viņu drēbēm (maskām) un ačgārnajām izdarībām var pazīt gan tradicionālos tēlus – Nāvi, Nabašnīku, Lauski (Morozu), Čigānieti, Čigānu, Brūti (Mārgu), gan rituālos dzīvniekus – Lāci, Kazu, Zirgu, Starku vai Dzērvi, gan senākas sociālās lomas – Dzirnavnieku (Meļniku), Siena pļāvēju, Lopu pircēju (Kupči), Žydu, Burlaku, gan jaunlaiku tēlus – Ārstu, Zvaigžņu lūkotāju, Fotogrāfu u. c. Tiek izspēlēti uzjautrinoši rituālie precību (kuozys) un apbedīšanas, seksuālas rotaļāšanās u. c. scenāriji ar mājinieku iesaistīšanu.
20. gs. 70.–90. g. radusies folkloras kustība atdzīvina maskošanās tradīciju, Atmodas laikā tajā iesaistās arī organizācijas (LgSC, skolu pašdarbības kolektīvi). Mūsdienās Aizgavieņa svinēšana ieguvusi uz mērķauditoriju orientētu kultūras pasākumu formas, akcentējot piesaisti konkrētai vietai un organizatoriskam mērķim. Plašākais 1995. g. aizsāktais ķekatnieku pasākums izaudzis par Daugovpiļs starptautisko masku tradīciju festivālu, kurā savas tradīcijas demonstrē ne tikai vietējās nacionālās kultūras, bet sabrauc arī ārzemju viesi.
Gaidāmo, jo īpaši lynu, ražu veicina ar rituālām darbībām. Vairums Latgalē pierakstīto ticējumu par Aizgavieni saistās ar nobraukšanu no kalna pēc iespējas tālāk vai ar zyrgu došanos garākā ceļā no mājām, lai pēc līdzības lini izaugtu garāki.
Latgalē vizinās ne tikai ar tradicionālām ragavām, bet izmanto arī ladonkys un skreteli. Ladonkys ir no ledus izcirstas ragavas ar izdobtu caurumu auklai un sēdvietas iedobi, izklātu ar salocītu segu. Savukārt skreteļs ir jau rudenī līdzenā, applūdušā (lai sasalst) vietā iedzīts miets, pie kura Aizgavieņa priekšvakarā piestiprina garu kārti tā, lai galā var piesiet ragavas un griezt pa riņķi. Turīgākie latgaliešu puiši parāda arī savu mākslu braukšanā, izvizinot iecerēto līgavu vai sacenšoties savā starpā par labākā zirga un braucēja slavu.
Maskošanās gājieni jeb čyguonūs īšona demonstrē sociālās kopienas vienotību un attīsta auglības tēmu sociālā kontekstā. Jautrajā ļaužu pulkā pēc viņu drēbēm (maskām) un ačgārnajām izdarībām var pazīt gan tradicionālos tēlus – Nāvi, Nabašnīku, Lauski (Morozu), Čigānieti, Čigānu, Brūti (Mārgu), gan rituālos dzīvniekus – Lāci, Kazu, Zirgu, Starku vai Dzērvi, gan senākas sociālās lomas – Dzirnavnieku (Meļniku), Siena pļāvēju, Lopu pircēju (Kupči), Žydu, Burlaku, gan jaunlaiku tēlus – Ārstu, Zvaigžņu lūkotāju, Fotogrāfu u. c. Tiek izspēlēti uzjautrinoši rituālie precību (kuozys) un apbedīšanas, seksuālas rotaļāšanās u. c. scenāriji ar mājinieku iesaistīšanu.
20. gs. 70.–90. g. radusies folkloras kustība atdzīvina maskošanās tradīciju, Atmodas laikā tajā iesaistās arī organizācijas (LgSC, skolu pašdarbības kolektīvi). Mūsdienās Aizgavieņa svinēšana ieguvusi uz mērķauditoriju orientētu kultūras pasākumu formas, akcentējot piesaisti konkrētai vietai un organizatoriskam mērķim. Plašākais 1995. g. aizsāktais ķekatnieku pasākums izaudzis par Daugovpiļs starptautisko masku tradīciju festivālu, kurā savas tradīcijas demonstrē ne tikai vietējās nacionālās kultūras, bet sabrauc arī ārzemju viesi.
Intresting info
Pēc Aizgavieņa vakara maltītes pārpalikumiem piedēvē maģisku spēku (I. Paklone (sast.) „Nomales identitātei”, 2005, 178): Ēdot smērē seju un rokas ar taukiem, lopu purnus, arī izkaptis, lai būtu asas, un ābeles (uobeļneica), lai ābolos nav tārpu un ir liela raža.