| Name | Daugovpiļs, Daugavpils, Daugpilis, Daugavpils, Даўгаўпiлс |
| Author | Inta Kotāne |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Daugovpiļs ir otrā lielākā Latvijas pilsēta (pēc iedzīvotāju skaita) un vienīgā no Latvijas pilsētām, kas nes Latvijas likteņupes – Daugovys vārdu. Daugovpiļs pirmo reizi vēstures avotos minēta 1275. g. un ir vecākā Latgales pilsēta – pilsētas tiesības piešķirtas 1582. g. Pilsētas nosaukumi gadsimtu gaitā bijuši dažādi: Dinaburga (1275–1656), Borisogļebska (1656–1667), atkal Dinaburga (1667–1893), Dvinska (1893–1920), kopš 1920. g. –Daugovpiļs.
Daugovpiļs pirmsākumi saistīti ar Daugavas tirdzniecības ceļu. Daugovpili raksturo: 1. Pilsētas simboli. 2. Industriālā attīstība. 3. Kultūras aktivitātes.
Daugovpiļs simboli: Dinaburgys cītūksnis, Baznīckalns, Vienības nams, Latgales zoodārzs, DU, Marks Rotko, Daugovpiļs teatris un spidvejs. Baznīckalns – unikāla vieta, kur līdzās uzcelti 4 konfesiju dievnami.
Daugovpiļs bagātība ir arī daudzās sarkano ķieģeļu celtnes (cegeļņa), kuras pilsētā raksturīgas kopš 19. gs. Daugovpiļs dominante ir Vienības nams, uzbūvēts pēc Kārļa Ulmaņa ierosinājuma par ziedojumiem un valsts piešķirtajiem līdzekļiem (1936–1937). Celtne tolaik bija modernākā daudzfunkcionālā ēka Eiropā.
Daugovpiļs ir Latgales plānošanas reģiona lielākā pilsēta, transporta mezgls, loģistikas centrs; ir plānota arī lidostas attīstība. Jau 19. gs. otrajā pusē, pateicoties dzelzceļa izbūvei (Sanktpīterburgys–Varšavys dzeļžaceļš), pilsēta kļuva par svarīgu transporta mezglu. 19.–20. gs. mijā Daugovpilī bija >60 rūpniecības uzņēmumu, no kuriem lielākie bija dzelzceļa darbnīcas, ādas apstrādes rūpnīca, sērkociņu un pogu fabrika. 1935. g. Daugovpilī darbojās 1381 rūpniecības un amatniecības (omots) uzņēmums. Pēc Otrā pasaules kara Daugovpiļs bija viena no visvairāk izpostītajām Latvijas pilsētām, kur tika uzsākta lielo rūpnīcu būvniecība. Rūpniecības pārmērīgā attīstība veicināja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu un izmaiņas iedzīvotāju etniskajā sastāvā.
Daugovpili var dēvēt arī par kultūras pasākumu metropoli ar daudzveidīgu kultūras pasākumu klāstu. Daugovpilī dzejo dažādās valodās, tāpēc Dzejas dienas ir notikums. Simboliska nozīme latviskuma saglabāšanai multikulturālajā pilsētas vidē ir bijusi 1940. g. Latgales dziesmu svētkiem. 1990. g. Otrie Latgales dziesmu svētki kļuva par pirmajiem dziesmu svētkiem atjaunotajā Latvijā. Latgaliešu folkloras tradīcijas pilsētā kopj folkloras kopa „Dzīsme”, folkloras kopa „Svātra” un etnoroka grupa „Laimas muzykanti” (muzykants). Krievu kultūras centrs katru gadu organizē ˃200 kultūras un sabiedrisko pasākumu. Galvenais gada pasākums ir Slāvu kultūras dienas (kopš 1995. g.).
Pavasarī notiek starptautiskais džeza mūzikas festivāls (kopš 1995. g.), rudens pusē – starptautiskais akordeona mūzikas festivāls (kopš 1988. g.). Kopš 2005. g. oktobra tiek rīkots starptautisks mākslinieku plenērs „Marks Rotko”.
Daugovpiļs pirmsākumi saistīti ar Daugavas tirdzniecības ceļu. Daugovpili raksturo: 1. Pilsētas simboli. 2. Industriālā attīstība. 3. Kultūras aktivitātes.
Daugovpiļs simboli: Dinaburgys cītūksnis, Baznīckalns, Vienības nams, Latgales zoodārzs, DU, Marks Rotko, Daugovpiļs teatris un spidvejs. Baznīckalns – unikāla vieta, kur līdzās uzcelti 4 konfesiju dievnami.
Daugovpiļs bagātība ir arī daudzās sarkano ķieģeļu celtnes (cegeļņa), kuras pilsētā raksturīgas kopš 19. gs. Daugovpiļs dominante ir Vienības nams, uzbūvēts pēc Kārļa Ulmaņa ierosinājuma par ziedojumiem un valsts piešķirtajiem līdzekļiem (1936–1937). Celtne tolaik bija modernākā daudzfunkcionālā ēka Eiropā.
Daugovpiļs ir Latgales plānošanas reģiona lielākā pilsēta, transporta mezgls, loģistikas centrs; ir plānota arī lidostas attīstība. Jau 19. gs. otrajā pusē, pateicoties dzelzceļa izbūvei (Sanktpīterburgys–Varšavys dzeļžaceļš), pilsēta kļuva par svarīgu transporta mezglu. 19.–20. gs. mijā Daugovpilī bija >60 rūpniecības uzņēmumu, no kuriem lielākie bija dzelzceļa darbnīcas, ādas apstrādes rūpnīca, sērkociņu un pogu fabrika. 1935. g. Daugovpilī darbojās 1381 rūpniecības un amatniecības (omots) uzņēmums. Pēc Otrā pasaules kara Daugovpiļs bija viena no visvairāk izpostītajām Latvijas pilsētām, kur tika uzsākta lielo rūpnīcu būvniecība. Rūpniecības pārmērīgā attīstība veicināja strauju iedzīvotāju skaita pieaugumu un izmaiņas iedzīvotāju etniskajā sastāvā.
Daugovpili var dēvēt arī par kultūras pasākumu metropoli ar daudzveidīgu kultūras pasākumu klāstu. Daugovpilī dzejo dažādās valodās, tāpēc Dzejas dienas ir notikums. Simboliska nozīme latviskuma saglabāšanai multikulturālajā pilsētas vidē ir bijusi 1940. g. Latgales dziesmu svētkiem. 1990. g. Otrie Latgales dziesmu svētki kļuva par pirmajiem dziesmu svētkiem atjaunotajā Latvijā. Latgaliešu folkloras tradīcijas pilsētā kopj folkloras kopa „Dzīsme”, folkloras kopa „Svātra” un etnoroka grupa „Laimas muzykanti” (muzykants). Krievu kultūras centrs katru gadu organizē ˃200 kultūras un sabiedrisko pasākumu. Galvenais gada pasākums ir Slāvu kultūras dienas (kopš 1995. g.).
Pavasarī notiek starptautiskais džeza mūzikas festivāls (kopš 1995. g.), rudens pusē – starptautiskais akordeona mūzikas festivāls (kopš 1988. g.). Kopš 2005. g. oktobra tiek rīkots starptautisks mākslinieku plenērs „Marks Rotko”.
Intresting info
„Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai” 2009. g. 1. jūnijā par jaunāko Daugovpiļs simbolu rakstīja šādi: 2009. g. ar īsta, dzīva purva bruņurupuča piedalīšanos Latgales zoodārza (..) daugavpiliešu acīm tika atklāta tēlnieka I. Folkmaņa veidotā ielas skulptūra Bruņurupucis, kas jau paspējusi kļūt par pilsētas simbolu un (..), iespējams, Daugavpilī ar jauno skulptūru saistīsies ticējumi un tradīcijas. Piem., ja paberzē to ar kabatu, būs nauda, pasēž uz tā bruņām – būs labs un saulains atvaļinājums.