| Name | Dinaburgys cītūksnis, Dinaburgas cietoksnis, Daugpilio tvirtovė, Dinaburg Fortress, Дзiнабургскае крэпасць |
| Author | Ēvalds Višķers |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Dinaburgys cītūksnis Latgales kultūrtelpā uztverams kā: 1. Militārs objekts. 2. Vēstures un dabas piemineklis. 3. Kultūras un tūrisma centrs.
Dinaburgys cītūkšņa vēsture sākas periodā, kad seno latgaļu zemes iekaroja (kars) krustneši. Pirmo nocietināto pili uzbūvēja Livonijas ordeņa mestrs E. fon Ratcburgs ~19 km no tag. Daugovpiļs 1275. g. Pils kļuva par svarīgu nocietinājuma punktu, blakus izveidojās tirdzniecības apmetne. 1559. g. kopā ar citiem cietokšņiem Dinaburgas pils ieķīlāta Polijas karalim Sigismundam II Augustam. 1772. g. pēc Polijas pirmās dalīšanas Dinaburga pievienota Krievijai.
Pieaugot franču karavadoņa Napoleona Bonaparta karaspēka uzbrukuma draudiem Krievijai, 1810. g. martā nolemts celt cietoksni. Napoleona armijas uzbrukums 1812. g. vēl nepabeigtajam Dinaburgys cītūkšņam vēsturē pazīstams kā viens no pirmajiem gadījumiem 1812. g. kara laikā, kad neuzvaramais franču karaspēks nespēj salauzt neliela garnizona pretestību, lai arī dažas dienas vēlāk krievu karaspēks to atstāj bez cīņas.
Dinaburgys cītūkšņa būvniecības darbi atsākas 1813. g. 1833. g. notiek atklāšana un iesvētīšana. Tomēr 19. gs. Dinaburgys cītūksnis ātri zaudē savu militāro nozīmi un 1897. g. kļūst par Krievijas armijas kara noliktavu. Pirmā pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņu laikā Dinaburgys cītūksnī dažādos periodos tika izvietoti 5 garnizoni: cariskās Krievijas, Vācijas, Padomju Krievijas, Polijas un Latvijas armijas.
Dinaburgys cītūksnis ir vienīgais bez pārmaiņām saglabājies 19. gs. pirmās puses cietoksnis Ziemeļeiropā. Kopējā platība ir >150 ha. Mūsdienās Dinaburgys cītūksni veido galvenā cietokšņa daļa ar klasicisma stila apbūvi Daugovys labajā krastā un priekštilta nocietinājums kreisajā krastā. Rekonstruētajā cietokšņa arsenālā atrodas Marka Rotko mākslas centrs.
Dinaburgys cītūkšņa forti ir viena no lielākajām un nozīmīgākajām sikspārņu ziemošanas vietām Eiropā un vislielākā Latvijā.
Dinaburgys cītūksnis par kultūras centru sāka veidoties jau 1920. g.: Virsnieku klubā notikuši koncerti, vasarā parkā spēlējis pūtēju orķestris. Ar nepacietību tika gaidīti slavenie cietokšņa karnevāli. Kultūras dzīves apsīkums vērojams padomju laikā, taču pēc padomju armijas aiziešanas kultūras dzīve Dinaburgys cītūksnī atgriezās: festivāls „Rudens cietoksnī”, starptautiskais kristīgā teātra festivāla „Dzeltenais dzenis” atklāšana un deju (dziga) grupas „Dzirnas” deju izrāde, velotriāla un mototriāla pilsētas kausa sacensības, starptautiskais plenērs „Marks Rotko”, Dzejas dienas. Kopš 2011. g. Dinaburgys cītūkšņa teritorijā atrodas Daugavpils (Daugovpiļs) cietokšņa kultūras un informācijas centrs.
Dinaburgys cītūkšņa vēsture sākas periodā, kad seno latgaļu zemes iekaroja (kars) krustneši. Pirmo nocietināto pili uzbūvēja Livonijas ordeņa mestrs E. fon Ratcburgs ~19 km no tag. Daugovpiļs 1275. g. Pils kļuva par svarīgu nocietinājuma punktu, blakus izveidojās tirdzniecības apmetne. 1559. g. kopā ar citiem cietokšņiem Dinaburgas pils ieķīlāta Polijas karalim Sigismundam II Augustam. 1772. g. pēc Polijas pirmās dalīšanas Dinaburga pievienota Krievijai.
Pieaugot franču karavadoņa Napoleona Bonaparta karaspēka uzbrukuma draudiem Krievijai, 1810. g. martā nolemts celt cietoksni. Napoleona armijas uzbrukums 1812. g. vēl nepabeigtajam Dinaburgys cītūkšņam vēsturē pazīstams kā viens no pirmajiem gadījumiem 1812. g. kara laikā, kad neuzvaramais franču karaspēks nespēj salauzt neliela garnizona pretestību, lai arī dažas dienas vēlāk krievu karaspēks to atstāj bez cīņas.
Dinaburgys cītūkšņa būvniecības darbi atsākas 1813. g. 1833. g. notiek atklāšana un iesvētīšana. Tomēr 19. gs. Dinaburgys cītūksnis ātri zaudē savu militāro nozīmi un 1897. g. kļūst par Krievijas armijas kara noliktavu. Pirmā pasaules kara un Latvijas Brīvības cīņu laikā Dinaburgys cītūksnī dažādos periodos tika izvietoti 5 garnizoni: cariskās Krievijas, Vācijas, Padomju Krievijas, Polijas un Latvijas armijas.
Dinaburgys cītūksnis ir vienīgais bez pārmaiņām saglabājies 19. gs. pirmās puses cietoksnis Ziemeļeiropā. Kopējā platība ir >150 ha. Mūsdienās Dinaburgys cītūksni veido galvenā cietokšņa daļa ar klasicisma stila apbūvi Daugovys labajā krastā un priekštilta nocietinājums kreisajā krastā. Rekonstruētajā cietokšņa arsenālā atrodas Marka Rotko mākslas centrs.
Dinaburgys cītūkšņa forti ir viena no lielākajām un nozīmīgākajām sikspārņu ziemošanas vietām Eiropā un vislielākā Latvijā.
Dinaburgys cītūksnis par kultūras centru sāka veidoties jau 1920. g.: Virsnieku klubā notikuši koncerti, vasarā parkā spēlējis pūtēju orķestris. Ar nepacietību tika gaidīti slavenie cietokšņa karnevāli. Kultūras dzīves apsīkums vērojams padomju laikā, taču pēc padomju armijas aiziešanas kultūras dzīve Dinaburgys cītūksnī atgriezās: festivāls „Rudens cietoksnī”, starptautiskais kristīgā teātra festivāla „Dzeltenais dzenis” atklāšana un deju (dziga) grupas „Dzirnas” deju izrāde, velotriāla un mototriāla pilsētas kausa sacensības, starptautiskais plenērs „Marks Rotko”, Dzejas dienas. Kopš 2011. g. Dinaburgys cītūkšņa teritorijā atrodas Daugavpils (Daugovpiļs) cietokšņa kultūras un informācijas centrs.
Intresting info
Dažas no leģendām saistītas ar 18. gs. celto baroka stila baznīcu, kas 1944. g. uzspridzināta un vairs nav atjaunota (bazneica). Ir nostāsts („Latgales Laiks”,2004, 10. okt.), ka no baznīcas esot bijusi pazemes eja, kas turpinājusies zem Daugavas, lai varētu atkāpties uzbrukumu laikā. 2008. g. Dinaburgys cītūksnī, veicot inženierģeoloģisko izpēti, 2 m dziļumā tika uzieta no ķieģeļiem mūrēta eja. Tika izvirzīta versija, ka tā esot leģendās pieminētā pazemes eja. Cietokšņa 19. gs. plāns nav saglabājies, tāpēc nav arī zināma atrastās būves nozīme un sākotnējais pielietojums. Tiek pieļauts, ka šī nav vienīgā pazemes konstrukcija. Drošības apsvērumu dēļ atrastā eja tika aizbērta.