| Name | Latgali, latgaļi, latgaliai, Latgalls, латгалы |
| Author | Antra Kļavinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgali (arī letgali, leti) – austrumbaltu cilts, kas, spriežot pēc arheoloģijas datiem, mūsdienu Latvijas teritorijā izsekojama kopš 6.–7. gs., rakstītajos avotos minēta kopš 11. gs. (Nestora hronikā senkrievu valodā Летьгола, 13. gs. Indriķa hronikā latīņu – Lethi, Lethigalli). Pastāv uzskats, ka pēc izdalīšanās no žemaišu, zemgaļu, sēļu un latgaļu cilšu kopības (5. gs.) latgali dzīvojuši tag. Lietuvas ziemeļaustrumos, Baltkrievijas ziemeļos, Zemgales austrumos un Latgales dienvidos, bet 12. gs. sasnieguši aptuveni tag. Vidzemes austrumu daļu un Latgali, latgaļu teritorijas austrumu robeža (Austrumu rūbežs) bijusi Veļikajas upe.
Latgaļu kultūras zīmes atrastas pilskalnos un kapulaukos. Mūsdienās senie latgali nozīmīgi kā: 1. Latviešu etnoģenēzes pamats. 2. Valstiskuma simbols. 3. Senu tradīciju avots.
Latgalim kā lielākajam baltu etnosam (saplūstot ar citiem baltiem (zemgaļiem, sēļiem un kuršiem) un somugriem (lībiešiem)) bijusi noteicošā loma latviešu tautas veidošanās procesā 13.–16. gs. Viens no mūsdienu Latvijas valsts simboliem – sarkanbaltsarkanais karogs – arī tiek saistīts ar latgalim (Latgolys karūgs).
LR neatkarības posmos (1918–1940, kopš 1991. g.) un 20. gs. otrajā pusē latviešu trimdinieku apziņā svarīga ir Latvijas senvēstures, t. sk. latgaļu valstiskuma, aktualizēšana. Valstiska patriotisma, etniskuma un vispārcilvēcisku vērtību problemātiku latgali kā kultūrzīme atklāj latviešu literatūrā, mākslā un mūzikā.
Latgaļu valstiskums tika iznīcināts laikā, kad latgaļu garīgā un materiālā kultūra piedzīvoja uzplaukumu. Arheoloģisko izrakumu, folkloras un viduslaiku dokumentu pētījumi sniedz ziņas, ka vēl ilgi pēc vācu krustnešu ierašanās latgali saglabājuši pagāniskās tradīcijas (nakryškuons). Ievērojamākie kulta centri latgaļu teritorijā bijuši Sauliskolns Latgalē un Zilaiskalns Vidzemē. Seno latgaļu pasaules uztvere un reliģiski mitoloģiskie priekšstati saistīti ar zemkopjiem raksturīgo auglības kultu un rituāliem, apbedīšanas tradīcijām (nabašnīks), veļu godināšanu.
Mitoloģiskie priekšstati raduši atspulgu arī augstu attīstītajā latgaļu lietišķajā mākslā. Mūsdienās folkloras kopu dalībniekiem u. c. interesentiem ir iespēja iegādāties arheoloģiskos 11.–12. gs. latgaļu tautastērpus (par augstu tekstilmākslas attīstības līmeni liecina tumšzilās latgaļu villaines ar ieaustiem bronzas gredzentiņiem), rekonstruētās latgaļu rotas un amuletus (raksturīgākie – pūcessakta (palāda), latgaļu saules zyrgs, aproces ar zvērgalvu galiem, kaklariņķi), tikai mūsdienās ne katrs zina par šajos tērpos un rotās atainoto ornamentu simboliku, maģiskajām aizsargfunkcijām un enerģētiku.
Latgaļu kultūras zīmes atrastas pilskalnos un kapulaukos. Mūsdienās senie latgali nozīmīgi kā: 1. Latviešu etnoģenēzes pamats. 2. Valstiskuma simbols. 3. Senu tradīciju avots.
Latgalim kā lielākajam baltu etnosam (saplūstot ar citiem baltiem (zemgaļiem, sēļiem un kuršiem) un somugriem (lībiešiem)) bijusi noteicošā loma latviešu tautas veidošanās procesā 13.–16. gs. Viens no mūsdienu Latvijas valsts simboliem – sarkanbaltsarkanais karogs – arī tiek saistīts ar latgalim (Latgolys karūgs).
LR neatkarības posmos (1918–1940, kopš 1991. g.) un 20. gs. otrajā pusē latviešu trimdinieku apziņā svarīga ir Latvijas senvēstures, t. sk. latgaļu valstiskuma, aktualizēšana. Valstiska patriotisma, etniskuma un vispārcilvēcisku vērtību problemātiku latgali kā kultūrzīme atklāj latviešu literatūrā, mākslā un mūzikā.
Latgaļu valstiskums tika iznīcināts laikā, kad latgaļu garīgā un materiālā kultūra piedzīvoja uzplaukumu. Arheoloģisko izrakumu, folkloras un viduslaiku dokumentu pētījumi sniedz ziņas, ka vēl ilgi pēc vācu krustnešu ierašanās latgali saglabājuši pagāniskās tradīcijas (nakryškuons). Ievērojamākie kulta centri latgaļu teritorijā bijuši Sauliskolns Latgalē un Zilaiskalns Vidzemē. Seno latgaļu pasaules uztvere un reliģiski mitoloģiskie priekšstati saistīti ar zemkopjiem raksturīgo auglības kultu un rituāliem, apbedīšanas tradīcijām (nabašnīks), veļu godināšanu.
Mitoloģiskie priekšstati raduši atspulgu arī augstu attīstītajā latgaļu lietišķajā mākslā. Mūsdienās folkloras kopu dalībniekiem u. c. interesentiem ir iespēja iegādāties arheoloģiskos 11.–12. gs. latgaļu tautastērpus (par augstu tekstilmākslas attīstības līmeni liecina tumšzilās latgaļu villaines ar ieaustiem bronzas gredzentiņiem), rekonstruētās latgaļu rotas un amuletus (raksturīgākie – pūcessakta (palāda), latgaļu saules zyrgs, aproces ar zvērgalvu galiem, kaklariņķi), tikai mūsdienās ne katrs zina par šajos tērpos un rotās atainoto ornamentu simboliku, maģiskajām aizsargfunkcijām un enerģētiku.
Intresting info
Pastāv pieņēmums (B. Briška „Latgola muna tāvzeme”, 1984, 244), ka latgaļu augstōkais lykumdūšonas īstōdējums ir bejis dzymtas vacōkūs sapulce voi Veče. Tamā ir jāmuši daleibu dzymtas vacōkūs pracātī veirīši, t. i., saimu (saime) vacōkī lūcekli. Šī veči tod ir izlāmuši kūpejūs sadzeives jautōjumus un vēlējuši ari sovus vērsnīkus, t. i., administratorus, kuru golvonais uzdavums ir bejuse aizsardzeibas izkōrtōšona.