| Name | Zyrgs, zirgs, žirgas, horse, конь |
| Author | Valentīns Lukaševičs |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Zyrgs (arī rumaks, rysaks, klepers): 1. Tradicionāls Latgales mājdzīvnieks. 2. Latgaliešu folkloras tēls un objekts. 3. Latgales rikšotājs. 4. Latgaliešu mākslas tēls un objekts.
Arheologi seno latgaļu teritorijā ir atraduši tipveidīgus stilizēta zyrga formā veidotus amuletus (9.–12. gs.), t. s. Latgolys saules zyrgu. Tas ir uz labo pusi auļojošs zyrgs ar gaisā izslietu asti, uz kura korpusa iedobtas vairākas, visbiežāk 7 vai 8, saulītes. Jau pirms Otrā pasaules kara Latgales keramiķi (Latgolys keramika) līdzīgu formu plaši izmantoja gan sīkplastikas figūru veidošanā, gan par vāzu, svečturu, krūku u. c. dekoriem.
Eiropeiskajā tradīcijā pret zyrgu izturas ar milzīgu pietāti. Līdz pat kolektivizācijas un mehanizācijas laikiem zyrgs bija neaizvietojams mājdzīvnieks ne tikai laukos, bet arī pilsētā.
Latgales kristīgajā tradīcijā zyrgs vistuvāk, visciešāk asociējas ar Izidoru Arāju un svēto Juri (Jura dīna). Svētais Izidors Arājs (atceres diena – 10. maijā) bija nabadzīgs zemnīks, kurš apstrādāja sava kunga laukus, bieži pavadīja laiku lūgšanās, kamēr eņģeļi viņa vietā ara tīrumus (Dienvideiropas ikonogrāfijā – ar vēršiem, latgaliskajos attēlos – ar zyrgu).
Ir daudz mīklu un latgaliešu tautasdziesmu, kuru fokusā ir tieši zyrgs. „Zvīdzi, zvīdzi, siermais zirdzeņ’” viena no visdramatiskākajām latgaliešu tautasdziesmām. Zviedzošs sirmas krāsas zyrgs jau šīs dziesmas ieskaņā iezīmē šausmu, neizdošanās motīvu.
Starpkaru periodā (1920–1940) viena no pirmajām asociācijām, pārnovadniekam domājot par Latgali, bija Latgales rikšotājs. Zyrgu skriešanas sacensības – vasarā improvizētos hipodromos, ziemā uz ezera ledus (pagrauda) – bija 20. gs. 20.–30. g. būtisks Latvijas, bet jo sevišķi Latgales, sadzīves (sarunu, intereses, rīcības) elements. Īpaši populārs Latgalē 20. gs. 20. g. bija ērzelis Petronijs, kurš uzstādīja vairākus Latgales rekordus.
Latvijas Zirgaudzētāju biedrība 1937. g. Latgales rikšotāju atzina par atsevišķu šķirni. 20. gs. 70.–80. gados Latgales rikšotāju selekcionēšanas un audzēšanas centrs bija padomju saimniecība „Sovetskaja Latvija” (Varanova, tagadējais Ozolmuižas pag. Rēzeknes nov.).
Zyrgu savā daiļradē īpaši ir iemīļojis gleznotājs Arvīds Egle (Rēzeknes mākslinieku kopa). Darbos un tērzēšanā nogrimuši cilvēki, izjūgti un neizjūgti zyrgi ir dominējošā horizontālā josla viņa gleznā „Pagalms”, līdzīgi arī „Rēzeknes tirgus” (tiergs). Īpašs veltījums šim dzīvniekam ir glezna „Rikšošanas sacīkstes uz Rēzeknes ezera”. Kā neatņemams tirgus atribūts zyrgs attēlots Vitālija Kalvāna gleznā „Tirgus Ludzā”.
Arheologi seno latgaļu teritorijā ir atraduši tipveidīgus stilizēta zyrga formā veidotus amuletus (9.–12. gs.), t. s. Latgolys saules zyrgu. Tas ir uz labo pusi auļojošs zyrgs ar gaisā izslietu asti, uz kura korpusa iedobtas vairākas, visbiežāk 7 vai 8, saulītes. Jau pirms Otrā pasaules kara Latgales keramiķi (Latgolys keramika) līdzīgu formu plaši izmantoja gan sīkplastikas figūru veidošanā, gan par vāzu, svečturu, krūku u. c. dekoriem.
Eiropeiskajā tradīcijā pret zyrgu izturas ar milzīgu pietāti. Līdz pat kolektivizācijas un mehanizācijas laikiem zyrgs bija neaizvietojams mājdzīvnieks ne tikai laukos, bet arī pilsētā.
Latgales kristīgajā tradīcijā zyrgs vistuvāk, visciešāk asociējas ar Izidoru Arāju un svēto Juri (Jura dīna). Svētais Izidors Arājs (atceres diena – 10. maijā) bija nabadzīgs zemnīks, kurš apstrādāja sava kunga laukus, bieži pavadīja laiku lūgšanās, kamēr eņģeļi viņa vietā ara tīrumus (Dienvideiropas ikonogrāfijā – ar vēršiem, latgaliskajos attēlos – ar zyrgu).
Ir daudz mīklu un latgaliešu tautasdziesmu, kuru fokusā ir tieši zyrgs. „Zvīdzi, zvīdzi, siermais zirdzeņ’” viena no visdramatiskākajām latgaliešu tautasdziesmām. Zviedzošs sirmas krāsas zyrgs jau šīs dziesmas ieskaņā iezīmē šausmu, neizdošanās motīvu.
Starpkaru periodā (1920–1940) viena no pirmajām asociācijām, pārnovadniekam domājot par Latgali, bija Latgales rikšotājs. Zyrgu skriešanas sacensības – vasarā improvizētos hipodromos, ziemā uz ezera ledus (pagrauda) – bija 20. gs. 20.–30. g. būtisks Latvijas, bet jo sevišķi Latgales, sadzīves (sarunu, intereses, rīcības) elements. Īpaši populārs Latgalē 20. gs. 20. g. bija ērzelis Petronijs, kurš uzstādīja vairākus Latgales rekordus.
Latvijas Zirgaudzētāju biedrība 1937. g. Latgales rikšotāju atzina par atsevišķu šķirni. 20. gs. 70.–80. gados Latgales rikšotāju selekcionēšanas un audzēšanas centrs bija padomju saimniecība „Sovetskaja Latvija” (Varanova, tagadējais Ozolmuižas pag. Rēzeknes nov.).
Zyrgu savā daiļradē īpaši ir iemīļojis gleznotājs Arvīds Egle (Rēzeknes mākslinieku kopa). Darbos un tērzēšanā nogrimuši cilvēki, izjūgti un neizjūgti zyrgi ir dominējošā horizontālā josla viņa gleznā „Pagalms”, līdzīgi arī „Rēzeknes tirgus” (tiergs). Īpašs veltījums šim dzīvniekam ir glezna „Rikšošanas sacīkstes uz Rēzeknes ezera”. Kā neatņemams tirgus atribūts zyrgs attēlots Vitālija Kalvāna gleznā „Tirgus Ludzā”.
Intresting info
1883. g. grāfs Jans Plāters-Zībergs (Plāteri) Daugavpils tuvumā esošajā Poguļankā (Mežciems kopš 1937) izveidoja modernu kūrortu („Drywa”, 1913, 27. martā): Sabrauc slowoni Piterburgas (Picers) doktori (kaidu 15 – wairok). Zolej ar kumisu (kewes pinu), ar kefiru (sowaidi raudzatu pinu), ar wannom (wyswysaidom), ar elektribu un t. t.