| Name | Plāteri, Plāteri, Pliateriai, the Plater family, Пляцеры |
| Author | Vladislavs Malahovskis |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Plāteri (arī Broel-Plāteri) – ietekmīga poļu (poļaki) muižnieku (magnātu) dzimta Latgalē. Plāteri Latgales kontekstā: 1. Latgales attīstības veicinātāji. 2. Poļu nacionālās sacelšanās pret carisko Krieviju varoņi (1830–1831, 1863–1864). 3. Leģendu un nostāstu tēli.
1729. g. galvenā Plāteru rezidence no Indricas tiek pārcelta uz Kruoslovu. To kopā ar Kombuļiem par 14 tk. dālderu nopērk Jans Ludviks Plāters (1693–1736).
Plāteru dzimtas devums Latgales attīstībā ir visai daudzveidīgs. Tas izpaudās: 1) saimnieciskās dzīves attīstībā; 2) estētiskas vides veidošanā; 3) katolicisma (katuoli) nostiprināšanā; 4) bibliotēku izveidē un zinātniskos pētījumos; 5) latgaliešu tautasdziesmu vākšanā.
Dzimtas rezidences būve Krāslavā ir Plāteru rūpju un uzmanības lokā. Krāslavas centra un Plāteru pils izbūvei (18. gs. II puse) tiek aicināti profesionāli mākslinieki no Rietumeiropas.
Pils izbūve un labiekārtošana turpinās līdz pat 1791. g. Līdz ar pili tiek veidots parks (franču, itāļu un angļu stilā). No izveidotās terasveidīgās nogāzes pavērās monumentāls skats uz Daugovu.
Pili saudzēja pasaules kari, bet izpostīja padomju laiku bezatbildība. Tikai 1976. g. sākās pils vēsturiskā izpēte; 1984. g. atklāja unikālos 18. gs. 60.–70. g. sienu gleznojumus.
Zinātnes jomā ievērojamākais ir Ādams Plāters; bijis arī pirmā Latgalei veltītā periodiskā izdevuma „Rubon” (K. Buinickis) līdzstrādnieks.
Plāteru dzimtas pārstāvji 19. gs. aktīvi piedalījās poļu patriotu sacelšanās notikumos. Ar Latgales Plāterim saistās divi arī ārpus Latgales robežām plaši pazīstami poļu nemieru varoņi.
Poļu un lietuviešu (lītaunīki) nacionālā varone Emīlija Plātere (1806–1831) daiļliteratūrā un mākslā pielīdzināta Žannai d’Arkai. Ar 1863. g. poļu nemieriem saistīts Kazanovas pusmuižas īpašnieka Leona Plātera (1836–1863) liktenis. Viņš kopā muižnieku Z. Buiņicki nolēma Baltiņu mežā Krāslavas apkaimē uz pasta ceļa (Katerinys ceļš) uzbrukt ieroču transportam, kas devās uz Dinaburgu poļu sacelšanās apspiešanai. Uzbrukums notika, bet uzbrucēji tika notverti. L. Plāters tika nošauts Dinaburgas cietoksnī.
Par notikumu mežā pie Krāslavas rakstīja avīzes Polijā, Anglijā, Francijā. Grāfa L. Plātera varonīgo nāvi ir apdziedājis Rainis („Munu jaunu dīnu zeme”) bērnības epa „Saules gadi” dzejolī „Svētdiena un grāfs Plāters”.
Viena no leģendām par Plāterim saistās ar poļu virsnieka Juzefa Karņicka un grāfa Ā. Plātera meitas Emīlijas mīlestību (1838). Nodoms slepus salaulāties un aizbraukt no Krāslavas neizdevās, abi nolēma izdarīt pašnāvību. Leģendai par liktenīgo mīlestību gan nav vēsturiska apstiprinājuma. Ir saglabājušies nostāsti par pēdējiem Krāslavas muižas īpašniekiem Gustavu un Mariju Plāterim (1883–1923).
Grāfu Plāteru vārdā Krāslavā ir nosaukta iela un Krāslavas poļu pamatskola. Mūsdienās vienā no pils kompleksa ēkām ir izvietots Krāslavas vēstures un mākslas muzejs.
1729. g. galvenā Plāteru rezidence no Indricas tiek pārcelta uz Kruoslovu. To kopā ar Kombuļiem par 14 tk. dālderu nopērk Jans Ludviks Plāters (1693–1736).
Plāteru dzimtas devums Latgales attīstībā ir visai daudzveidīgs. Tas izpaudās: 1) saimnieciskās dzīves attīstībā; 2) estētiskas vides veidošanā; 3) katolicisma (katuoli) nostiprināšanā; 4) bibliotēku izveidē un zinātniskos pētījumos; 5) latgaliešu tautasdziesmu vākšanā.
Dzimtas rezidences būve Krāslavā ir Plāteru rūpju un uzmanības lokā. Krāslavas centra un Plāteru pils izbūvei (18. gs. II puse) tiek aicināti profesionāli mākslinieki no Rietumeiropas.
Pils izbūve un labiekārtošana turpinās līdz pat 1791. g. Līdz ar pili tiek veidots parks (franču, itāļu un angļu stilā). No izveidotās terasveidīgās nogāzes pavērās monumentāls skats uz Daugovu.
Pili saudzēja pasaules kari, bet izpostīja padomju laiku bezatbildība. Tikai 1976. g. sākās pils vēsturiskā izpēte; 1984. g. atklāja unikālos 18. gs. 60.–70. g. sienu gleznojumus.
Zinātnes jomā ievērojamākais ir Ādams Plāters; bijis arī pirmā Latgalei veltītā periodiskā izdevuma „Rubon” (K. Buinickis) līdzstrādnieks.
Plāteru dzimtas pārstāvji 19. gs. aktīvi piedalījās poļu patriotu sacelšanās notikumos. Ar Latgales Plāterim saistās divi arī ārpus Latgales robežām plaši pazīstami poļu nemieru varoņi.
Poļu un lietuviešu (lītaunīki) nacionālā varone Emīlija Plātere (1806–1831) daiļliteratūrā un mākslā pielīdzināta Žannai d’Arkai. Ar 1863. g. poļu nemieriem saistīts Kazanovas pusmuižas īpašnieka Leona Plātera (1836–1863) liktenis. Viņš kopā muižnieku Z. Buiņicki nolēma Baltiņu mežā Krāslavas apkaimē uz pasta ceļa (Katerinys ceļš) uzbrukt ieroču transportam, kas devās uz Dinaburgu poļu sacelšanās apspiešanai. Uzbrukums notika, bet uzbrucēji tika notverti. L. Plāters tika nošauts Dinaburgas cietoksnī.
Par notikumu mežā pie Krāslavas rakstīja avīzes Polijā, Anglijā, Francijā. Grāfa L. Plātera varonīgo nāvi ir apdziedājis Rainis („Munu jaunu dīnu zeme”) bērnības epa „Saules gadi” dzejolī „Svētdiena un grāfs Plāters”.
Viena no leģendām par Plāterim saistās ar poļu virsnieka Juzefa Karņicka un grāfa Ā. Plātera meitas Emīlijas mīlestību (1838). Nodoms slepus salaulāties un aizbraukt no Krāslavas neizdevās, abi nolēma izdarīt pašnāvību. Leģendai par liktenīgo mīlestību gan nav vēsturiska apstiprinājuma. Ir saglabājušies nostāsti par pēdējiem Krāslavas muižas īpašniekiem Gustavu un Mariju Plāterim (1883–1923).
Grāfu Plāteru vārdā Krāslavā ir nosaukta iela un Krāslavas poļu pamatskola. Mūsdienās vienā no pils kompleksa ēkām ir izvietots Krāslavas vēstures un mākslas muzejs.
Intresting info
Izrādās („Katōļu Dzeive”, 2010, Nr. 7/8. 57–59.): Celīna Plātere (1839–1864) – pirmā tautasdziesmu vācēja Latgalē. Viņas 1860. g. apkopotais tautasdziesmu jeb dziesmu un ziņģu materiāls glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Dažkārt nosaukta par vienu no pirmajām vācējām, jo šo godu (..), viņa varētu dalīt ar (..) G. Manteifeli (G. Manteifeļs). Abu vārdi (..) saistīti, pateicoties G. Manteifeļa 1885. g. bibliogrāfiskajās piezīmēs minētam faktam, ka viņš pats esot vācis tautasdziesmas Dricānu–Taunagas pusē, bet C. Platere – Krāslavas un Kombuļu apkaimē. Šo pašu dziesmu publicējumā 1869. g. „Magazīnās” gan skaidri pasacīts, ka dziesmas un ziņģes vākusi nu jau mirusī Krāslavas grāfiene C. Platere (..), bet G. Manteifels ir vākuma publicētājs.