| Name | Lītaunīki, lietuvieši, lietuviai, lithuanians, лiтоўцы |
| Author | Antra Kļavinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Lītaunīki – baltu tauta, Lietuvas pamatiedzīvotāji. Lietuviešu apzīmēšanai latgaliešu tekstos dominē dažādi etnonīmi: 19. gs. beigās–20. gs. pirmajā pusē lītaunīki, litvaki, leiši, 20. gs. otrajā pusē lītuvīši, leitovīši. Latgaliešus un lītaunīkus vieno: 1. Etnolingvistiskie kontakti. 2. Valstiskuma ideja. 3. Lītaunīku kultūras zīmes Latgalē (galvenokārt tekstos un piemiņas vietās).
Folklorā ar leksēmu lītaunīki var būt apzīmēti ne tikai lītaunīku tautības cilvēki, bet arī: 1) blakus etnonīmam pūļi (poļaki) atklājas kā vispārināts iekarotāja tēls (Livonijas kara laikā, 1558–1583); 2) Polijas–Lietuvas valsts sastāvdaļas Inflantijas (tag. Latgales) iedzīvotāji 17.–18. gs. (latgalīši); 3) Lītavnīku ciema iedzīvotāji (apdziedāšanās dziesmās, 20. gs. otrajā pusē).
Latgalē sastopami etnonīmiskas cilmes vietvārdi un uzvārdi. 17. gs. izveidojas atsevišķi lītaunīku apdzīvoti ciemi, piem., Ciskādi (latgaliski – Cyskods) – vistālāk uz ziemeļiem no Lietuvas esošā lītaunīku valodas sala.
Stereotipiskajos priekšstatos lītaunīki atklājas kā pļāpas, muļķi. Savukārt lītaunīku folklorā latvieši tēloti kā skopuļi, burvji un vārdotāji. Mūsdienu ekonomiskajā situācijā radušies jauni stereotipi par kaimiņiem: lītaunīki neesot tautība, bet profesija – tirgotāji, pašlabuma meklētāji, bet latvieši lītaunīku acīs – uzpūtīgi, slinki, bez iniciatīvas. Tomēr lielākoties abu baltu tautu attiecības orientētas uz sadarbību.
Latgaliešu literatūrā nav spilgtu lītaunīku tēlu, taču nozīmīga kultūrzīme Latgales tekstos ir lītaunīku valoda. Lītaunīks Jānis Kurmins ir trīsvalodu tulkojošās vārdnīcas „Słownik polisko-łacinsko-łotewski” (1858) autors. Autors kā paraugu izmantojis pirmo lītaunīku vārdnīcu – Konstantīna Sirvīda „Dictionarium trium linguarum” (Poļu-latīņu-lītaunīku vārdnīca, ~1620).
20. gs. 90. g. daži latgaliešu autori (Oskars Seiksts (pagrauda), Armands Kūceņš) arī meklē un aktualizē kopīgus baltu cilmes vārdus. O. Seiksta postmodernajā daiļradē nozīmīga loma ir lietuviešu valodas tekstu iestarpinājumiem. Savukārt dzejnieks Antons Slišāns (Ontons), izpētījis, ka daudzu Viļakys apkaimes iedzīvotāju dzimtu saknes meklējamas Lietuvā, Žemaitijā, rosinājis tulkotāju Kristini Vaisvalavičieni atdzejot viņa bērnu dzeju, rezultātā tapis unikāls krājums „Rūtaļu vydā. Ratelė vėdorelie” (2009).
LR laikā (1918–1940) vērojams lītaunīku sabiedrisko organizāciju, skolu darbības uzplaukums Latvijā (arī Latgalē). Mūsdienās Latgales reģiona Lietuviešu izglītības, informācijas un kultūras centrs (bijusī Daugovpiļs lietuviešu kultūras biedrība „Rasa”) ir galvenais lītaunīku kultūratmiņas veicinātājs.
Folklorā ar leksēmu lītaunīki var būt apzīmēti ne tikai lītaunīku tautības cilvēki, bet arī: 1) blakus etnonīmam pūļi (poļaki) atklājas kā vispārināts iekarotāja tēls (Livonijas kara laikā, 1558–1583); 2) Polijas–Lietuvas valsts sastāvdaļas Inflantijas (tag. Latgales) iedzīvotāji 17.–18. gs. (latgalīši); 3) Lītavnīku ciema iedzīvotāji (apdziedāšanās dziesmās, 20. gs. otrajā pusē).
Latgalē sastopami etnonīmiskas cilmes vietvārdi un uzvārdi. 17. gs. izveidojas atsevišķi lītaunīku apdzīvoti ciemi, piem., Ciskādi (latgaliski – Cyskods) – vistālāk uz ziemeļiem no Lietuvas esošā lītaunīku valodas sala.
Stereotipiskajos priekšstatos lītaunīki atklājas kā pļāpas, muļķi. Savukārt lītaunīku folklorā latvieši tēloti kā skopuļi, burvji un vārdotāji. Mūsdienu ekonomiskajā situācijā radušies jauni stereotipi par kaimiņiem: lītaunīki neesot tautība, bet profesija – tirgotāji, pašlabuma meklētāji, bet latvieši lītaunīku acīs – uzpūtīgi, slinki, bez iniciatīvas. Tomēr lielākoties abu baltu tautu attiecības orientētas uz sadarbību.
Latgaliešu literatūrā nav spilgtu lītaunīku tēlu, taču nozīmīga kultūrzīme Latgales tekstos ir lītaunīku valoda. Lītaunīks Jānis Kurmins ir trīsvalodu tulkojošās vārdnīcas „Słownik polisko-łacinsko-łotewski” (1858) autors. Autors kā paraugu izmantojis pirmo lītaunīku vārdnīcu – Konstantīna Sirvīda „Dictionarium trium linguarum” (Poļu-latīņu-lītaunīku vārdnīca, ~1620).
20. gs. 90. g. daži latgaliešu autori (Oskars Seiksts (pagrauda), Armands Kūceņš) arī meklē un aktualizē kopīgus baltu cilmes vārdus. O. Seiksta postmodernajā daiļradē nozīmīga loma ir lietuviešu valodas tekstu iestarpinājumiem. Savukārt dzejnieks Antons Slišāns (Ontons), izpētījis, ka daudzu Viļakys apkaimes iedzīvotāju dzimtu saknes meklējamas Lietuvā, Žemaitijā, rosinājis tulkotāju Kristini Vaisvalavičieni atdzejot viņa bērnu dzeju, rezultātā tapis unikāls krājums „Rūtaļu vydā. Ratelė vėdorelie” (2009).
LR laikā (1918–1940) vērojams lītaunīku sabiedrisko organizāciju, skolu darbības uzplaukums Latvijā (arī Latgalē). Mūsdienās Latgales reģiona Lietuviešu izglītības, informācijas un kultūras centrs (bijusī Daugovpiļs lietuviešu kultūras biedrība „Rasa”) ir galvenais lītaunīku kultūratmiņas veicinātājs.
Intresting info
Latgaliešu kultūratmiņā lītaunīki galvenokārt ir garīdznieki, sākotnēji to veicina Kruoslovys Goreigais seminārs, (O. Dzeņs „Muna dzeive”, 1971, 55–56): Senejūs laikūs gondreiž visi bazneickungi beja lītaunīki, reti kaids pūļu tauteibas. Atbraukuši uz Latgolu, jī īsamōcēja latgaļu volūdu un nūdzeivova vysu laiku Latgolā. Jī prota ar cylvākim sadzeivōt, un vysi jūs cīneja. (..) Satikšonā ar sovim draudzes lūceklim jī beja vīnkōrši, mīļova apsarunōt un pat brauce cīmā pi zemnīkim, kuri jūs īlyudze.