| Name | Latgolys keramika, Latgales keramika, Latgalos keramika, Latgalian ceramics, латгальская керамiка |
| Author | Valentīns Lukaševičs |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgolys keramika: 1. Latgales vizītkarte. 2. Latgaliešu literatūras aizvietotāja otrā neoficiālā drukas aizlieguma laikā. 3. Latgaliešu literatūras tēma.
Par Latgolys keramikys zīmola dzimšanas gadu var uzskatīt 1926. g.: tad Pieminekļu valde Latgalē organizē ekspedīcijas. No amatniecības (omots) dzimst lietišķā māksla (ergonomiku un funkcionālismu nomaina dekors un ekspozīciskums); šī jaunā stila aizsācēji ir brāļi Riuči, Andrejs Paulāns (Puovulāns) un Polikarps Vilcāns. Šajā laikā aizsākas piedalīšanās vietējās un ārzemju izstādēs, parādās recenzijas un kritika presē. Augstākā virsotne – Vispasaules mākslas un tehnikas izstādē Parīzē (1937) iegūtie diplomi, divas zelta un divas sudraba medaļas.
Kaut arī 20. gs. 80. g. vietējie keramiķi uzsāk arhaiskās t. s. melnās (reducētās, svēpētās) keramikas darināšanu, līdz pat mūsdienām priekšstats par klasisko Latgolys keramiku ir palicis vecmeistaru izkoptajās krāšņajās formās un saulainajās krāsās.
Pēc Otrā pasaules kara Latgolys keramikys atdzimšana notiek 1975. g., kad PSKP CK pieņēma dekrētu par tautas mākslas attīstību. Mākslas zinātnieks Jānis Pujāts (Pujati), gudri atsaucoties uz šo partijas direktīvu, iedrošināja Latgales keramiķus aktīvai publiskai darbībai. Latgolys keramikys renesanse ir tik strauja un ietekmīga, ka jau pāris gadus vēlāk šķiet, ka Latgale nemaz nav iedomājama bez šī fenomena. 20. gs. 60.–70. g. Latgolys keramika personificējas, autorizējas, teatralizējas, mūsdienu slengā runājot – šoviskojas.
Otrā neoficiālā drukas aizlieguma gados (1960–1989), kad publiskajā telpā latgaliskais vārds bija ārkārtīgi liels retums, Latgolys keramika kļuva par latgaliešu literatūras aizvietotāju, proti, māla formas un krāsas runāja vairāk, nekā parasti keramika to dara. Padomju varas laikā dažādie latgaliskie uzraksti uz keramikas izstrādājumiem drīzāk bija nevis estētiska, bet sociāla parādība. 20. gs. 60.–80. g. šāda lingvistiskā rīcība ieguva protesta akcijas konotāciju gan pašu keramiķu, gan arī viņu darbu skatītāju/ lietotāju apziņā.
Pakāpeniski Latgolys keramika izvirzās par vienu no būtiskākajām tematiskajām līnijām pašmāju latgaliešu literatūrā. Māla arhetips ir dominējošais O. Kūkuoja literārajā daiļradē. Viņa pirmo dzejoļu krājumu (latviešu literārajā valodā, atsevišķi dzejoļi latgaliski) nosaukumi runā paši par sevi: „Māla vezums” (1979), „Vāraunieks” (1982).
Par Latgolys keramikys zīmola dzimšanas gadu var uzskatīt 1926. g.: tad Pieminekļu valde Latgalē organizē ekspedīcijas. No amatniecības (omots) dzimst lietišķā māksla (ergonomiku un funkcionālismu nomaina dekors un ekspozīciskums); šī jaunā stila aizsācēji ir brāļi Riuči, Andrejs Paulāns (Puovulāns) un Polikarps Vilcāns. Šajā laikā aizsākas piedalīšanās vietējās un ārzemju izstādēs, parādās recenzijas un kritika presē. Augstākā virsotne – Vispasaules mākslas un tehnikas izstādē Parīzē (1937) iegūtie diplomi, divas zelta un divas sudraba medaļas.
Kaut arī 20. gs. 80. g. vietējie keramiķi uzsāk arhaiskās t. s. melnās (reducētās, svēpētās) keramikas darināšanu, līdz pat mūsdienām priekšstats par klasisko Latgolys keramiku ir palicis vecmeistaru izkoptajās krāšņajās formās un saulainajās krāsās.
Pēc Otrā pasaules kara Latgolys keramikys atdzimšana notiek 1975. g., kad PSKP CK pieņēma dekrētu par tautas mākslas attīstību. Mākslas zinātnieks Jānis Pujāts (Pujati), gudri atsaucoties uz šo partijas direktīvu, iedrošināja Latgales keramiķus aktīvai publiskai darbībai. Latgolys keramikys renesanse ir tik strauja un ietekmīga, ka jau pāris gadus vēlāk šķiet, ka Latgale nemaz nav iedomājama bez šī fenomena. 20. gs. 60.–70. g. Latgolys keramika personificējas, autorizējas, teatralizējas, mūsdienu slengā runājot – šoviskojas.
Otrā neoficiālā drukas aizlieguma gados (1960–1989), kad publiskajā telpā latgaliskais vārds bija ārkārtīgi liels retums, Latgolys keramika kļuva par latgaliešu literatūras aizvietotāju, proti, māla formas un krāsas runāja vairāk, nekā parasti keramika to dara. Padomju varas laikā dažādie latgaliskie uzraksti uz keramikas izstrādājumiem drīzāk bija nevis estētiska, bet sociāla parādība. 20. gs. 60.–80. g. šāda lingvistiskā rīcība ieguva protesta akcijas konotāciju gan pašu keramiķu, gan arī viņu darbu skatītāju/ lietotāju apziņā.
Pakāpeniski Latgolys keramika izvirzās par vienu no būtiskākajām tematiskajām līnijām pašmāju latgaliešu literatūrā. Māla arhetips ir dominējošais O. Kūkuoja literārajā daiļradē. Viņa pirmo dzejoļu krājumu (latviešu literārajā valodā, atsevišķi dzejoļi latgaliski) nosaukumi runā paši par sevi: „Māla vezums” (1979), „Vāraunieks” (1982).
Intresting info
Dzejnieks Oskars Seiksts māla klātesamību A. Kūkoja tekstos interpretē šādi (O. Seiksts „Pagrauda”, 1999, 174): Runuot par Kūkuoju var mitiski totemiskūs simbolūs. (..) Vītā ir Viejāna īguodynuotais dzeivuļs (sižetisks, kai jau leluokums Kūkuoja dzeivuļu) par trešū tāvadālu, kurs vyss muolūs izazīds i vēļ iz maizis zīž muolu, tai pusmyužeņ samuoleidams par skaneigu sviļpaunīku („Svilpaunieks”). Ontons ir pīdereigs pi tuos audzis, kas nu muola izguojuši. Reizē gryuts kai kloms, bet, atsadzeivuojs pūdnīka rūkuos, suoc sviļpuot. Tei ir muola kulturstadeja – keramika (a Ontons tūlaiceņ – kulturvarūņs?). Tei nav (vysmoz na pyrmaileigi) muolojuos zemis syurme, kai Osvaļdam Zvejsaļnīkam (Osvalds) voi Jonam Biļūnam. I vysa kūkuojiskuo dzeivuļuošonuos ir īšona pi ituo skaneiguo, īsiļdeituo i īstruoduotuo, latgaliski īkodātuo muola.