| Name | Sviļpaunīks, svilpaunieks, švilpukas, clay whistle, свісцёлка |
| Author | Solvita Pošeiko |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Sviļpaunīks (arī šviļpaunīks, sviļpuks, šviļpuks, sveļpa) – Latgolys keramiku raksturojošs sīkplastikas žanrs – māla svilpīte, parasti kāda dzīvnieka vai putna veidolā, kas aplūkojams kā: 1. Bērnu rotaļlieta. 2. Keramiķu radošās darbības atainotājs. 3. Mūzikas instruments.
Arheoloģiskie izrakumi Latgales teritorijā ļauj uzskatīt, ka jau kopš 18. gs. sviļpaunīks pūšamu māla stabuļu vai svilpšanai pielāgotu dažādu dzīvnieku figūriņu veidā ir iecienīta rotaļlieta zemnīku daudzbērnu ģimenēs (saime). Dažāda veida māla (muols) un koka svilpītes maziem bērniem, pusaudžiem, sevišķi ganos gājējiem (gonūs īšona), un jauniešiem vienlaikus ir gan laika kavēklis, muzikālās dzirdes un ritma izjūtas attīstītājs, gan arī netiešs mitoloģiskās pasaules uztveres veidotājs.
Sviļpaunīka forma atdarina mājdzīvniekus (zirdziņi (zyrgs), cūciņas, āzīši u. c.), meža dzīvniekus (briedīši, alnīši, ezīši u. c.) un putnus (lakstīgalas, pīlītes u. c.), arī iedomu tēlus (dzīvnieki ar vairākām galvām, brīnumputni u. c.) atsevišķi vai kopā ar jātnieku (spēlmani (muzykants), precinieku, pieguļnieku, sievu u. c.).
Mūsdienās rotaļlietu industrijas attīstības ietekmē sviļpaunīks ir zaudējis savu aktualitāti un pamatfunkciju – bērnu izklaidēšanu – un vairāk tiek uztverts kā suvenīrs, bez kura Latgalē nav iedomājams neviens amatnieku (omots) tirgus (tiergs), Latgales keramikas izstāde, mākslas salons vai suvenīru veikals un kas papildina ikvienu privāto keramikas kolekciju.
Par vienu no pirmajiem sviļpaunīku veidotājiem latviešu tautas mākslas vēsturē tiek minēts Izidors Paulāns (1852–1934). Katram keramiķim ir savs stils un skatījums tēlu atveidē.
No pūšamajiem mūzikas instrumentiem latgaliešu folklorā visbiežāk parādās stabulīte (stabuļa, stabuleite), mazāk – svilpīte. Pasakās atklāj ar brīnumainām īpašībām apveltītās stabulītes maģiskās funkcijas. Savukārt svilpīte ir galvenokārt spēkošanās un velna (valns) apmānīšanas līdzeklis. Tautasdziesmas ataino šo mūzikas instrumentu pragmatisko nozīmi – ar noteiktu skaņu atdarināšanu pievilināt putnus un dzīvniekus medībās („Guoju pa mežu”).
Sviļpaunīkus izmanto folkloras kopās un amatierteātros, veidojot dabas noskaņu ar putnu skaņu atdarinājumu. Sviļpaunīks sevišķi nozīmīgs ir bērnu izglītošanā, attīstot emocionalitāti. Dzejnieks Andris Vējāns dzejoļu krājumā „Un viss sākās no svilpaunieka” (1979) aktualizē sviļpaunīka nozīmi muzikālās pieredzes izveidē.
Arheoloģiskie izrakumi Latgales teritorijā ļauj uzskatīt, ka jau kopš 18. gs. sviļpaunīks pūšamu māla stabuļu vai svilpšanai pielāgotu dažādu dzīvnieku figūriņu veidā ir iecienīta rotaļlieta zemnīku daudzbērnu ģimenēs (saime). Dažāda veida māla (muols) un koka svilpītes maziem bērniem, pusaudžiem, sevišķi ganos gājējiem (gonūs īšona), un jauniešiem vienlaikus ir gan laika kavēklis, muzikālās dzirdes un ritma izjūtas attīstītājs, gan arī netiešs mitoloģiskās pasaules uztveres veidotājs.
Sviļpaunīka forma atdarina mājdzīvniekus (zirdziņi (zyrgs), cūciņas, āzīši u. c.), meža dzīvniekus (briedīši, alnīši, ezīši u. c.) un putnus (lakstīgalas, pīlītes u. c.), arī iedomu tēlus (dzīvnieki ar vairākām galvām, brīnumputni u. c.) atsevišķi vai kopā ar jātnieku (spēlmani (muzykants), precinieku, pieguļnieku, sievu u. c.).
Mūsdienās rotaļlietu industrijas attīstības ietekmē sviļpaunīks ir zaudējis savu aktualitāti un pamatfunkciju – bērnu izklaidēšanu – un vairāk tiek uztverts kā suvenīrs, bez kura Latgalē nav iedomājams neviens amatnieku (omots) tirgus (tiergs), Latgales keramikas izstāde, mākslas salons vai suvenīru veikals un kas papildina ikvienu privāto keramikas kolekciju.
Par vienu no pirmajiem sviļpaunīku veidotājiem latviešu tautas mākslas vēsturē tiek minēts Izidors Paulāns (1852–1934). Katram keramiķim ir savs stils un skatījums tēlu atveidē.
No pūšamajiem mūzikas instrumentiem latgaliešu folklorā visbiežāk parādās stabulīte (stabuļa, stabuleite), mazāk – svilpīte. Pasakās atklāj ar brīnumainām īpašībām apveltītās stabulītes maģiskās funkcijas. Savukārt svilpīte ir galvenokārt spēkošanās un velna (valns) apmānīšanas līdzeklis. Tautasdziesmas ataino šo mūzikas instrumentu pragmatisko nozīmi – ar noteiktu skaņu atdarināšanu pievilināt putnus un dzīvniekus medībās („Guoju pa mežu”).
Sviļpaunīkus izmanto folkloras kopās un amatierteātros, veidojot dabas noskaņu ar putnu skaņu atdarinājumu. Sviļpaunīks sevišķi nozīmīgs ir bērnu izglītošanā, attīstot emocionalitāti. Dzejnieks Andris Vējāns dzejoļu krājumā „Un viss sākās no svilpaunieka” (1979) aktualizē sviļpaunīka nozīmi muzikālās pieredzes izveidē.
Intresting info
Tā kā sviļpaunīku mērķauditorija lielākoties ir bērni, būtisks to izveides priekšnoteikums ir nelielas izmaksas („Dabas un vēstures kalendārs”, 1969, 180): Nereti pārdevēji dažādos tirgos sviļpaunīkus izmanto par naudas atlikuma izdošanas līdzekli, savukārt uzpircēji priekšroku devuši tiem podniekiem, kam ir arī sīkumi.