| Name | Omots, amats, amatas, craft, рамёства |
| Author | Solvita Pošeiko |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Omots – cilvēka individuālo un sociālo identitāti veidojošs un organizējošs komponents, vērtība. Omots aplūkojams kā: 1. Universālas zināšanas un praktiskas darba iemaņas. 2. Kvalificēta amatnieka darbs. 3. Dienesta stāvoklis sociālo slāņu nodalījumam.
Senākā omota izpratne ir saistīta ar zināšanām par dzīves ritmu, dabas procesiem un norisēm, veicamo darbu, kā arī darba prasmēm un iemaņām ikdienas dzīves organizēšanā un realizēšanā. Parasti kā vīriešu darbi latgaliešu folklorā tiek pozicionēti tādi omoti kā arājs (zemnīks), kalējs u. c., savukārt sieviešu – sākotnēji tikai kā darba prasmes – pļāvēja, adītāja, malēja u. c.
Amatnieku (kalēju, podnieku, audēju, pozamentieru) instrumentu un dažādu mūsu ēras sākuma priekšmetu atradumi arheoloģiskajos izrakumos norāda uz pirmajām omotu darbnīcām un amatniecības centru (Jersikas un Ludzys) aizsākumiem ar salīdzinoši augstu profesionālo līmeni. Par dažādu omota un amatnieku izplatību Latgalē liecina arī antroponīmi un vietvārdi.
Nozīmīgs latgaliešu piesaistes omotam posms sākas ar izglītības iestāžu – pirmās tirdzniecības skolas Rēzeknē (1908) un Malnavas lauksaimniecības skolas (1920; Malnavas koledža) – atvēršanu.
21. gs. Latgalē ir pārstāvētas dažādas amatniecības nozares: podniecība, tekstilniecība, kokamatniecība, metālapstrāde u. c. Paveiktā darba atskaites punkts un ideju inspirācijas avots ir amatnieku tiergi, plenēri, izstādes u. c. Seno omotu kopēji rada unikālus darinājumus.
Vēsturisko apstākļu dēļ Latgalē galvenos omotus ieņem tā brīža valdošās varas pārstāvji. Piemēram, 17. gs. beigās Latgalē vietējās pārvaldēs tika ievēlētas amatpersonas no bajāru kārtas. 20. gs. 30. gadu literatūrā kā reģiona attīstībai nozīmīgas jomas tiek pozicionētas izglītība un agronomija: Jāņa Klīdzēja „Jaunieši” (1944), Marijas Andžānes stāsts „Sovvaļnīks” (1939; sovvaļnīks), Antona Rupaiņa (Bieržgaļs) „Zemes sōļs” (1953).
Senākā omota izpratne ir saistīta ar zināšanām par dzīves ritmu, dabas procesiem un norisēm, veicamo darbu, kā arī darba prasmēm un iemaņām ikdienas dzīves organizēšanā un realizēšanā. Parasti kā vīriešu darbi latgaliešu folklorā tiek pozicionēti tādi omoti kā arājs (zemnīks), kalējs u. c., savukārt sieviešu – sākotnēji tikai kā darba prasmes – pļāvēja, adītāja, malēja u. c.
Amatnieku (kalēju, podnieku, audēju, pozamentieru) instrumentu un dažādu mūsu ēras sākuma priekšmetu atradumi arheoloģiskajos izrakumos norāda uz pirmajām omotu darbnīcām un amatniecības centru (Jersikas un Ludzys) aizsākumiem ar salīdzinoši augstu profesionālo līmeni. Par dažādu omota un amatnieku izplatību Latgalē liecina arī antroponīmi un vietvārdi.
Nozīmīgs latgaliešu piesaistes omotam posms sākas ar izglītības iestāžu – pirmās tirdzniecības skolas Rēzeknē (1908) un Malnavas lauksaimniecības skolas (1920; Malnavas koledža) – atvēršanu.
21. gs. Latgalē ir pārstāvētas dažādas amatniecības nozares: podniecība, tekstilniecība, kokamatniecība, metālapstrāde u. c. Paveiktā darba atskaites punkts un ideju inspirācijas avots ir amatnieku tiergi, plenēri, izstādes u. c. Seno omotu kopēji rada unikālus darinājumus.
Vēsturisko apstākļu dēļ Latgalē galvenos omotus ieņem tā brīža valdošās varas pārstāvji. Piemēram, 17. gs. beigās Latgalē vietējās pārvaldēs tika ievēlētas amatpersonas no bajāru kārtas. 20. gs. 30. gadu literatūrā kā reģiona attīstībai nozīmīgas jomas tiek pozicionētas izglītība un agronomija: Jāņa Klīdzēja „Jaunieši” (1944), Marijas Andžānes stāsts „Sovvaļnīks” (1939; sovvaļnīks), Antona Rupaiņa (Bieržgaļs) „Zemes sōļs” (1953).
Intresting info
Noraidoša attieksme folklorā ir pret kaļva bērniem, kam mugurā ogļu maisi vai grūti izmazgājami krekli. Pasakās kaļvs daudzkārt atainots kā mantkārīgs, attapīgs un patstāvīgs amatnieks, kas izaicina nāvi, pielūdz un zaimo Dīvu un valnu pēc vajadzības (A. Andronovs, L. Leikuma, (atb. red.) „Pūļu Inflantejis Latvīši”, 2011, 257): Jys vysod, kaj cielas’, muti nu-mozgojs i potors nu-skajtejs, to biksis at-wałk i wałnam czukstu pa-roda…