| Name | Muzykants, muzikants, muzikantas, musician, музыка |
| Author | Inese Ločmele |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgalē sauc par muzykantu (arī spēlmaņs, spēļnīks, dzīsminīks) tādu, kas ir: 1. Muzicēšanas prasmes meistars. 2. Godu un rituālu dalībnieks. 3. Arhetipisks folkloras un literatūras tēls.
Muzykants sabiedrībā atzīts par vienu no zināmākajiem un cienījamākajiem sava darba darītājiem. Muzicēšanas prasmes tika pārmantotas no paaudzes paaudzē jau bērnībā pašmācības ceļā pēc dzirdes.
Arī 21. gs. sākumā muzicēšana ir vaļasprieks, abpusējs prieka olūts muzykantam un klausītājiem. Taču šī laikmeta priekšrocības nodrošina lielākas iespējas iegūt muzikālo izglītību.
Par ierastiem kļuvuši tautas muzikantu svētki. Tautas muzykantu apzināšanā un popularizēšanā nozīmīgu ieguldījumu sniedz „Tautas muzikantu biedrība” (dibināta 2006, vadītāja Iveta Dukaļska).
Par gaidītu notikumu vasarā izvērties jaunās latgaliešu mūzikas festivāls „Muzykys skrytuļs” (Leiksna) un mūzikas festivāls „Osvalds”; savulaik lielu popularitāti bija guvis starptautiskais LTS mūzikas festivāls (1991–2000).
Tradicionāli muzykants tiek uztverts kā rituāla dalībnieks, bet muzicēšana – kā rituāla sastāvdaļa. Vislielāko atzinību un cieņu baudīja godu muzykanti, kurus jau laikus aicināja spēlēt kāzās (kuozys), kristībās, lūdza piedalīties arī bēru ceremonijās (nabašnīks). Ierasts, ka līgava par maršu spēlēšanu muzykantam dāvināja cimdu pāri (kulaini). Folklora vēsta, ka muzykants spēlē kā cilvēkiem, tā mītiskiem personāžiem (valns) kāzās, sadzīvē, gadskārtu svētkos.
Latgaliešu autoru literārajos darbos muzykants visbiežāk tēlots kā estēts, kas caur mūziku izpauž dvēseli. Muzykants kā arhetipisks tēls atklāts Jāņa Klīdzēja daiļradē, simbolizējot Dieva izredzēto (duraceņš), kurš neapmierinātību ar dzīvi sublimē radošā dziņā – mūzikas spēlē.
Muzykants sabiedrībā atzīts par vienu no zināmākajiem un cienījamākajiem sava darba darītājiem. Muzicēšanas prasmes tika pārmantotas no paaudzes paaudzē jau bērnībā pašmācības ceļā pēc dzirdes.
Arī 21. gs. sākumā muzicēšana ir vaļasprieks, abpusējs prieka olūts muzykantam un klausītājiem. Taču šī laikmeta priekšrocības nodrošina lielākas iespējas iegūt muzikālo izglītību.
Par ierastiem kļuvuši tautas muzikantu svētki. Tautas muzykantu apzināšanā un popularizēšanā nozīmīgu ieguldījumu sniedz „Tautas muzikantu biedrība” (dibināta 2006, vadītāja Iveta Dukaļska).
Par gaidītu notikumu vasarā izvērties jaunās latgaliešu mūzikas festivāls „Muzykys skrytuļs” (Leiksna) un mūzikas festivāls „Osvalds”; savulaik lielu popularitāti bija guvis starptautiskais LTS mūzikas festivāls (1991–2000).
Tradicionāli muzykants tiek uztverts kā rituāla dalībnieks, bet muzicēšana – kā rituāla sastāvdaļa. Vislielāko atzinību un cieņu baudīja godu muzykanti, kurus jau laikus aicināja spēlēt kāzās (kuozys), kristībās, lūdza piedalīties arī bēru ceremonijās (nabašnīks). Ierasts, ka līgava par maršu spēlēšanu muzykantam dāvināja cimdu pāri (kulaini). Folklora vēsta, ka muzykants spēlē kā cilvēkiem, tā mītiskiem personāžiem (valns) kāzās, sadzīvē, gadskārtu svētkos.
Latgaliešu autoru literārajos darbos muzykants visbiežāk tēlots kā estēts, kas caur mūziku izpauž dvēseli. Muzykants kā arhetipisks tēls atklāts Jāņa Klīdzēja daiļradē, simbolizējot Dieva izredzēto (duraceņš), kurš neapmierinātību ar dzīvi sublimē radošā dziņā – mūzikas spēlē.
Intresting info
Atbilstoši mūzikas instrumenta nosaukumam iespējams konkretizēt muzykanta profilu (J. Macilewicz „Pawujciejszona un wyssajdi sposobi diel’ ziemniku łatwiszu”, 1850, 198): kūkle – kūklātuojs, garmane – garmanists, skrypka – skrypačs, bubyns – bubynists, barabaņščiks vai bundzinīks, stabule – stabuļnīks jeb dudars, skrypaks u. c.