| Name | Nabašnīks, mironis, velionis, the deceased, нябожчык |
| Author | Irēna Silineviča |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgalē ar vārdu nabašnīks (arī nūmirējs, nūmyrušais, aizguojiejs, myrūņs) saistās: 1. Bēru rituāls. 2. Tautas tradīcijas. 3. Apzīmējums dzīvais mironis.
Latgolā, tāpat kā citur Latvijā, zemnīks nāvi uztvēra kā loģisku jebkura cikla noslēgumu, dabisku parādību, jau dzīves laikā sarūpējot sev zārku.
Ticīgo pienākumos katoliskās (katuoli) tradīcijas paredz priestera (bazneickungs) aicināšanu pie mirēja, lai viņš apzinīgi varētu izsūdzēt grēkus (grāksyudze) un pieņemt Slimnieku sakramentu un Svēto Komūniju.
Bēru mājas pagalmu izrotā ar egļu zariem. Vārtus, pa kuriem tiks iznests zārks, izrotā eglītēm. Mūsdienās, ja iespējams, pie kapa tiek noņemts zārka vāks, lai tuvinieki varētu atvadīties no nabašnīka. Pēc tam zārku aizver, aiznaglo un nolaiž kapā. Apglabāšanas rituāla beigās garīdznieks zārkam uzber 3 smilšu saujas – Dieva Tēva, Dieva Dēla, Dieva Svētā Gara vārdā. Viņam seko arī pavadītāji.
Pēc nabašnīka apbedīšanas pavadītāji dodas uz bēru mielasta vietu. Galda galā vai citā vietā nabašnīka piemiņai noliek šķīvi ar galda piederumiem. Blakus nabašnīka vietai sēžas tuvākie radi (saime), tad – citi tuvinieki.
Latgaliešu folklorā ir daudz nostāstu un ticējumu, kas saistīti ar nabašnīku un palicējiem. Palicējus raksturo milzīga pietāte pret nabašnīku, ir saglabājušies ticējumi, no kuriem atsevišķi tiek ievēroti arī mūsdienās. Piemēram, pēc kāda tuvinieka aiziešanas visi mājas spoguļi tiek aizklāti ar drānu, jo pastāv ticējums, ka spoguļvirsma ir savienota ar viņpasauli.
Ziemassvētkos (Zīmyssvātki) kopš seniem laikiem ieviesusies ķekatās iešanas tradīcija (čyguoni), kurā vienmēr ir nāves un nabašnīka maska, kas senatnē bija saistīta ar nāves apmānīšanu, bet mūsdienās parasti izraisa jautrību apkārtējos.
Pārnestā nozīmē par dzīvajiem miroņiem, arī staiguojūšim nabašnīkim tiek saukti cilvēki, kas bezmērķīgi pavada savu dzīvi. Te gan jāatzīmē, ka agrāk sabiedrībā par dzīviem miroņiem/ nabašnīkim tika saukti tādi, kas ļaunprātīgi izmantoja savu stāvokli vai neapzināti sevi iznīcināja alkoholismā. Latgaliešu dzejnieks Vilis Dzērvinīks dzejoļu krājumā „Storp pērstim blusa trinās” (2008) izvērš šo problemātiku mūsdienu sabiedrības kontekstā.
Latgolā, tāpat kā citur Latvijā, zemnīks nāvi uztvēra kā loģisku jebkura cikla noslēgumu, dabisku parādību, jau dzīves laikā sarūpējot sev zārku.
Ticīgo pienākumos katoliskās (katuoli) tradīcijas paredz priestera (bazneickungs) aicināšanu pie mirēja, lai viņš apzinīgi varētu izsūdzēt grēkus (grāksyudze) un pieņemt Slimnieku sakramentu un Svēto Komūniju.
Bēru mājas pagalmu izrotā ar egļu zariem. Vārtus, pa kuriem tiks iznests zārks, izrotā eglītēm. Mūsdienās, ja iespējams, pie kapa tiek noņemts zārka vāks, lai tuvinieki varētu atvadīties no nabašnīka. Pēc tam zārku aizver, aiznaglo un nolaiž kapā. Apglabāšanas rituāla beigās garīdznieks zārkam uzber 3 smilšu saujas – Dieva Tēva, Dieva Dēla, Dieva Svētā Gara vārdā. Viņam seko arī pavadītāji.
Pēc nabašnīka apbedīšanas pavadītāji dodas uz bēru mielasta vietu. Galda galā vai citā vietā nabašnīka piemiņai noliek šķīvi ar galda piederumiem. Blakus nabašnīka vietai sēžas tuvākie radi (saime), tad – citi tuvinieki.
Latgaliešu folklorā ir daudz nostāstu un ticējumu, kas saistīti ar nabašnīku un palicējiem. Palicējus raksturo milzīga pietāte pret nabašnīku, ir saglabājušies ticējumi, no kuriem atsevišķi tiek ievēroti arī mūsdienās. Piemēram, pēc kāda tuvinieka aiziešanas visi mājas spoguļi tiek aizklāti ar drānu, jo pastāv ticējums, ka spoguļvirsma ir savienota ar viņpasauli.
Ziemassvētkos (Zīmyssvātki) kopš seniem laikiem ieviesusies ķekatās iešanas tradīcija (čyguoni), kurā vienmēr ir nāves un nabašnīka maska, kas senatnē bija saistīta ar nāves apmānīšanu, bet mūsdienās parasti izraisa jautrību apkārtējos.
Pārnestā nozīmē par dzīvajiem miroņiem, arī staiguojūšim nabašnīkim tiek saukti cilvēki, kas bezmērķīgi pavada savu dzīvi. Te gan jāatzīmē, ka agrāk sabiedrībā par dzīviem miroņiem/ nabašnīkim tika saukti tādi, kas ļaunprātīgi izmantoja savu stāvokli vai neapzināti sevi iznīcināja alkoholismā. Latgaliešu dzejnieks Vilis Dzērvinīks dzejoļu krājumā „Storp pērstim blusa trinās” (2008) izvērš šo problemātiku mūsdienu sabiedrības kontekstā.
Intresting info
Palicēji vēro nabašnīku un pēc tā mēģina noteikt turpmāko likteni („Latviešu tautas ticējumi”, http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/mirons): Kod pi kuo byus nabašnīks un kod jū liks škierstī un tys nabašnīks byus meiksts, to itei pīzīmēj, ka tymā saimī par nagaru laiku byus vel nabašnīks. Ka pi kaida nebejs saimnīka nūmyra cylvāks un tys cylvāks izskatās nūmirs kai dzeivs, itys pīzīmēj, ka tys saimnīks, pi kura ir taids nabašnīks, pēc itū bieru byus cīši laimīgs un dreiži paliks par bogotu cylvāku.