| Name | Garmane, ermoņikas, armonika, garmon, гармонiк |
| Author | Inese Ločmele |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Garmane (arī garmaņa, garmoška, harmonikas, garmonika, armonika, ermoņikas, plēšeņas) ir polifons brīvo mēlīšu mūzikas instruments, kam ir kompakts kastes veida korpuss ar plēšām un taustiņu mehānismu. Garmane Latgolys kultūrvidē aplūkojama kā: 1. Tautas mūzikas instruments. 2. Saviesīgās dzīves un svētku komponents. 3. Kultūrtelpas raksturotāja.
Par garmanis rašanās vietu tiek uzskatīta Vācija 19. gs. sāk., vēlāk tā strauji kļūst populāra visā Eiropā, tai rodas dažādi varianti, kuri saimniecisko un kultūras sakaru ietekmē gan no Vācijas, gan Krievijas nonāk Latvijā. Garmanis konstrukcijas ar laiku tika attīstītas, izveidoti daudzi jauni paveidi, kas 19. gs. otrajā pusē īpaši bagāti pārstāvēti Latvijas austrumu daļā. Senākās ir vienrindu un divrindu plēšu harmonikas.
Tāpat plēšu instrumentu nosaukums atspoguļo raksturīgo skaņojumu (vācu, Vīnes (venskuos, venskij stroj), krievu (russkij stroj)) vai izgatavošanas vietu (Tulas (tuļskuo), Livenas (ļivenka), Pēterburgas (picerskuos, petrogradka; Picers) u. c.).
Latgalē 20. gs. sāk.–20. gs. 50. g. vispopulārākās bija t. s. Pēterburgas garmane, trīsrindu vācu skaņojuma instruments ar raksturīgiem korpusa stūru nošķēlumiem un taisnstūra taustiņiem. Tāpat kā ar senākiem instrumentiem, picerskūs izgatavošanu apguva arī vietējie meistari (omots). Mūsdienās tās prot spēlēt tikai nedaudzi muzikanti (muzykants).
Pēc Otrā pasaules kara masveidā sāka ieplūst t. s. hromkas – Krievijā un Baltkrievijā izgatavotais diatoniskais divrindu akordeons, kam skaņa nav atkarīga no plēšu kustības virziena.
Garmanis spēlēšanas tradīcija mazinās ap 20. gs. otro pusi gan tradicionālās dzīves vides izmaiņu, gan arī jaunu tehnoloģiju attīstības dēļ. 20. gs. 30. g. visā Latvijā parādās akordeons un pakāpeniski nomaina senākos plēšu instrumentus kapelu muzicēšanā un sadzīvē.
Latgalē garmane skanēja saviesīgos notikumos, gadskārtu svētkos, godos – galvenokārt kuozuos, večerynkuos, tolkuos. Garmanis repertuāru veido galvenokārt folklora un folklorizējušās dziesmas, mūzika dejām. No muzicēšanas parasti atturējās Adventa un gavieņa laikā.
Garmanis spēles tradīcija mūsdienās atdzimst, par tradicionāliem kļuvuši tautas muzikantu svētki ar individuālo muzikantu, kapelu, kopu piedalīšanos: pasākums „Ermoņiku skaņas” Medņevā (Viļakys nov.), starptautisks tautas mūzikas festivāls „Dzīvā mūzika”.
Garmane bija muzikanta sapnis un apliecināja zināmu turīgumu. Materiālie apstākļi latgalīšim ne vienmēr ļāva iegādāties garmani. Staigāšana apkārt pa sādžām, spēlējot garmani, bija muzikantu dzīvesveids un iespēja nopelnīt. 20. gs. sāk. garmani no Picera uz mājām veda latgaliešu peļņā gājēji (burlaks).
Par garmanis rašanās vietu tiek uzskatīta Vācija 19. gs. sāk., vēlāk tā strauji kļūst populāra visā Eiropā, tai rodas dažādi varianti, kuri saimniecisko un kultūras sakaru ietekmē gan no Vācijas, gan Krievijas nonāk Latvijā. Garmanis konstrukcijas ar laiku tika attīstītas, izveidoti daudzi jauni paveidi, kas 19. gs. otrajā pusē īpaši bagāti pārstāvēti Latvijas austrumu daļā. Senākās ir vienrindu un divrindu plēšu harmonikas.
Tāpat plēšu instrumentu nosaukums atspoguļo raksturīgo skaņojumu (vācu, Vīnes (venskuos, venskij stroj), krievu (russkij stroj)) vai izgatavošanas vietu (Tulas (tuļskuo), Livenas (ļivenka), Pēterburgas (picerskuos, petrogradka; Picers) u. c.).
Latgalē 20. gs. sāk.–20. gs. 50. g. vispopulārākās bija t. s. Pēterburgas garmane, trīsrindu vācu skaņojuma instruments ar raksturīgiem korpusa stūru nošķēlumiem un taisnstūra taustiņiem. Tāpat kā ar senākiem instrumentiem, picerskūs izgatavošanu apguva arī vietējie meistari (omots). Mūsdienās tās prot spēlēt tikai nedaudzi muzikanti (muzykants).
Pēc Otrā pasaules kara masveidā sāka ieplūst t. s. hromkas – Krievijā un Baltkrievijā izgatavotais diatoniskais divrindu akordeons, kam skaņa nav atkarīga no plēšu kustības virziena.
Garmanis spēlēšanas tradīcija mazinās ap 20. gs. otro pusi gan tradicionālās dzīves vides izmaiņu, gan arī jaunu tehnoloģiju attīstības dēļ. 20. gs. 30. g. visā Latvijā parādās akordeons un pakāpeniski nomaina senākos plēšu instrumentus kapelu muzicēšanā un sadzīvē.
Latgalē garmane skanēja saviesīgos notikumos, gadskārtu svētkos, godos – galvenokārt kuozuos, večerynkuos, tolkuos. Garmanis repertuāru veido galvenokārt folklora un folklorizējušās dziesmas, mūzika dejām. No muzicēšanas parasti atturējās Adventa un gavieņa laikā.
Garmanis spēles tradīcija mūsdienās atdzimst, par tradicionāliem kļuvuši tautas muzikantu svētki ar individuālo muzikantu, kapelu, kopu piedalīšanos: pasākums „Ermoņiku skaņas” Medņevā (Viļakys nov.), starptautisks tautas mūzikas festivāls „Dzīvā mūzika”.
Garmane bija muzikanta sapnis un apliecināja zināmu turīgumu. Materiālie apstākļi latgalīšim ne vienmēr ļāva iegādāties garmani. Staigāšana apkārt pa sādžām, spēlējot garmani, bija muzikantu dzīvesveids un iespēja nopelnīt. 20. gs. sāk. garmani no Picera uz mājām veda latgaliešu peļņā gājēji (burlaks).
Intresting info
Latgaliešu literatūrā spilgti atainota garmanis nozīmība cilvēka emocionālās dzīves notikumos (J. Klīdzējs „Zalta kristeņš” krājumā „Gōjputnu dzīsme”, 2005, 81, 80): Tei ir taida dzeiva muzyka, lauku cylvāku muzyka. (..) garmane daili sajauce laimes (laime) bolsus kūpā ar skumem. ..ka vysi kokti leidz dzīdōja.