| Name | Palāda, pūce, pelėda, owl, сава |
| Author | Ilga Šuplinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Palāda (arī pyuce): 1. Nakts plēsējputns: 1) tumsas, nāves, varas, 2) gudrības simbols. 2. Viens no hronotipiem. 3. Amatierteātris „Palādas” Baltinavā.
Latvijā sastopamas vairākas pūčveidīgo sugas, taču izplatītākā no tām ir palāda (Strix aluco), kas ir iedvesusi cilvēkos bijību un bailes jau gadsimtiem ilgi. Latviešu folklorā palāda līdzīgi kā slāvu, lietuviešu priekšstatos tiek saistīta ar ļaunas (bieži – nāves) vēsts nešanu.
Kristietības mitoloģijā tomēr nostiprina palādu kā ļauna, nežēlīga, dažkārt pat dēmoniska putna tēla nozīmi. Šādu palādys izpratni var rast latgaliešu literārajās pasakās.
Uz palādys ambivalenci norāda pūcessaktas nozīmība seno latgaļu hierarhijas apzīmēšanā un tai piešķirtajā aizsardzības spēkā. Pūcessaktas nēsātājs – starpnieks starp savu un svešu pasauli – visspilgtāk demonstrē saikni ar antīko tradīciju: Atēnas svētais putns bija palāda – gudrības, vieduma simbols.
Parasti cilvēki balstās uz stereotipu, ka tikai attieksmē pret miegu visi cilvēki ir palādys vai cīruļi. Izrādās, ka, precīzāk būtu runāt par trim attieksmes veidiem (palāda, cīrulis, balodis) un to var noteikt ar speciālu testu palīdzību.
Ir skaidrs, ka tieši pāreja uz pilsētas dzīves (mīškuons) ieradumiem (Latgalei tas ir aktuāli 20. gs. II pusē) ievieš savas korekcijas cilvēka personiskā bioritma norisē.
Baļtinovys amatierteātra „Palādas” (dibināts 1999), vadītāja Anita Ločmele (literārais pseidonīms Danskovīte) atzīst, ka izvēlētajā nosaukumā gribējuši uzsvērt savu darbības laiku (nakti), ar ko saista palādys gudrību, iekšējo redzi, kā arī celt godā aizmirstu latgaliešu vārdu.
2010./2011. gada sezonā Ontana i Annes lugu cikls pārtapa par izrādi „Latgola.lv” (režisors Valdis Lūriņš) un kļuva par vienu no skatītākajām tautas komēdijām, kas izpelnījās Spēlmaņu nakts atzinību.
Latvijā sastopamas vairākas pūčveidīgo sugas, taču izplatītākā no tām ir palāda (Strix aluco), kas ir iedvesusi cilvēkos bijību un bailes jau gadsimtiem ilgi. Latviešu folklorā palāda līdzīgi kā slāvu, lietuviešu priekšstatos tiek saistīta ar ļaunas (bieži – nāves) vēsts nešanu.
Kristietības mitoloģijā tomēr nostiprina palādu kā ļauna, nežēlīga, dažkārt pat dēmoniska putna tēla nozīmi. Šādu palādys izpratni var rast latgaliešu literārajās pasakās.
Uz palādys ambivalenci norāda pūcessaktas nozīmība seno latgaļu hierarhijas apzīmēšanā un tai piešķirtajā aizsardzības spēkā. Pūcessaktas nēsātājs – starpnieks starp savu un svešu pasauli – visspilgtāk demonstrē saikni ar antīko tradīciju: Atēnas svētais putns bija palāda – gudrības, vieduma simbols.
Parasti cilvēki balstās uz stereotipu, ka tikai attieksmē pret miegu visi cilvēki ir palādys vai cīruļi. Izrādās, ka, precīzāk būtu runāt par trim attieksmes veidiem (palāda, cīrulis, balodis) un to var noteikt ar speciālu testu palīdzību.
Ir skaidrs, ka tieši pāreja uz pilsētas dzīves (mīškuons) ieradumiem (Latgalei tas ir aktuāli 20. gs. II pusē) ievieš savas korekcijas cilvēka personiskā bioritma norisē.
Baļtinovys amatierteātra „Palādas” (dibināts 1999), vadītāja Anita Ločmele (literārais pseidonīms Danskovīte) atzīst, ka izvēlētajā nosaukumā gribējuši uzsvērt savu darbības laiku (nakti), ar ko saista palādys gudrību, iekšējo redzi, kā arī celt godā aizmirstu latgaliešu vārdu.
2010./2011. gada sezonā Ontana i Annes lugu cikls pārtapa par izrādi „Latgola.lv” (režisors Valdis Lūriņš) un kļuva par vienu no skatītākajām tautas komēdijām, kas izpelnījās Spēlmaņu nakts atzinību.
Intresting info
Izrādās („Diena”, 2009, 10. februāris): Pūcessaktu nēsājuši virsaiši, stopsaktu – karavīri (karaveirs), bet ar pakavsaktām drānas sasprauda gan sievietes, gan vīrieši (..). Pūcessakta ir latgaļu rotu kalšanas zenīts, virsotne, mākslinieciski pilnīgākā rota. Nekur Eiropā tādas nav, kaut kas līdzīgs ir tikai skandināviem, bet arī ne tāds.