| Name | Mīškuons, pilsētnieks, miestietis, towner, гараджанiн |
| Author | Olga Senkāne |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgolys kultūras un sociālajā diskursā mīškuons (arī meiškuons, piļsētnīks) visbiežāk tiek saistīts ar: 1. Miestu un pilsētu vēsturi. 2. Pilsētnieka tipu. 3. Spilgtiem kontrasta tēliem latgaliešu folklorā un literatūrā.
Kopš 2009. g. teritoriālās reformas Latgalē ir 14 pilsētas: Bolvi (pilsētas tiesības kopš 1928), Dagda (1992) Daugovpiļs (1582), Kuorsova (1928), Kruoslova (1923), Līvāni (1926), Ludza (1777), Preili (1928), Rēzekne (1773), Viļaka (1945), Viļāni (1928), Zylupe (1931), Ilyukste (1917), Subate (1917). Pirms iegūt pilsētas tiesības, tās izgājušas garu attīstības ceļu – sākotnēji kā apmetnes pie senlatviešu valdnieku vai krustnešu pilīm, muižām, tad Poļu Inflantijas vaivadiju/ traktu (ar 1677), krievu guberņu/ vietniecību apriņķu centri (ar 1772) vai slobodas (12.–18. gs.). Kopš 18. gs. 70. g. Ludza un Rēzekne līdzās Daugavpilij kļuva par pilsētas, bet pārējām pakāpeniski tika piešķirtas miestu tiesības, kas paredzēja ievērojamas dažādu nodevu atlaides.
Lielu daļu miestu izveidoja ebreju (žydi) tirgotāji un amatnieki (omots), kuriem tā laika likumi liedza apmesties pilsētās. Būtiska miestu atšķirība no lauku apdzīvotām vietām – to iedzīvotāju vairākums nenodarbojās ar lauksaimniecību, un tiem bija savs administratīvais statuss ar ierobežotu pārvaldi. Svarīgs miesta rādītājs bija gadatirgu (tiergs) rīkošana.
Latgales mīškuonus vienoja: 1) sākotnējā nodarbošanās – tirdzniecība (linu, vilnas un zīda audumu, pārtikas preču, arī kaņepāju, vilnas (vuška), labības iepirkšana pārdošanai Rīgā), lauksaimniecība (dārzkopība) un sīkā amatniecība, darbs valsts iestādēs (inteliģences pārziņā); 2) raibais etniskais sastāvs (krīvi, ebreji, poļaki, latvieši, boltkrīvi, ukraiņi). Turklāt atsevišķās pilsētās gs. ilgi un joprojām latvieši ir lokālā minoritāte (Daugavpils, Rēzekne, Zilupe).
Smolki mīškuoni pārstāv citu, no gadskārtu rita un kristīgajai ticībai pakļautās zemnieku ikdienas atšķirīgu vidi, pārstāvot civilizēto dzīves telpu pretstatā dabiskajai, vitālajai.
Mīškuona tēls līdzās lauciniekam latgaliešu anekdotēs, arī literatūrā ir satīrai pakļauts personāžs, kas no zemnieka pārtapis Rīgas mīškuonu, kā rezultātā notikusi vērtību degradācija (savu sakņu noliegums).
Kopš 2009. g. teritoriālās reformas Latgalē ir 14 pilsētas: Bolvi (pilsētas tiesības kopš 1928), Dagda (1992) Daugovpiļs (1582), Kuorsova (1928), Kruoslova (1923), Līvāni (1926), Ludza (1777), Preili (1928), Rēzekne (1773), Viļaka (1945), Viļāni (1928), Zylupe (1931), Ilyukste (1917), Subate (1917). Pirms iegūt pilsētas tiesības, tās izgājušas garu attīstības ceļu – sākotnēji kā apmetnes pie senlatviešu valdnieku vai krustnešu pilīm, muižām, tad Poļu Inflantijas vaivadiju/ traktu (ar 1677), krievu guberņu/ vietniecību apriņķu centri (ar 1772) vai slobodas (12.–18. gs.). Kopš 18. gs. 70. g. Ludza un Rēzekne līdzās Daugavpilij kļuva par pilsētas, bet pārējām pakāpeniski tika piešķirtas miestu tiesības, kas paredzēja ievērojamas dažādu nodevu atlaides.
Lielu daļu miestu izveidoja ebreju (žydi) tirgotāji un amatnieki (omots), kuriem tā laika likumi liedza apmesties pilsētās. Būtiska miestu atšķirība no lauku apdzīvotām vietām – to iedzīvotāju vairākums nenodarbojās ar lauksaimniecību, un tiem bija savs administratīvais statuss ar ierobežotu pārvaldi. Svarīgs miesta rādītājs bija gadatirgu (tiergs) rīkošana.
Latgales mīškuonus vienoja: 1) sākotnējā nodarbošanās – tirdzniecība (linu, vilnas un zīda audumu, pārtikas preču, arī kaņepāju, vilnas (vuška), labības iepirkšana pārdošanai Rīgā), lauksaimniecība (dārzkopība) un sīkā amatniecība, darbs valsts iestādēs (inteliģences pārziņā); 2) raibais etniskais sastāvs (krīvi, ebreji, poļaki, latvieši, boltkrīvi, ukraiņi). Turklāt atsevišķās pilsētās gs. ilgi un joprojām latvieši ir lokālā minoritāte (Daugavpils, Rēzekne, Zilupe).
Smolki mīškuoni pārstāv citu, no gadskārtu rita un kristīgajai ticībai pakļautās zemnieku ikdienas atšķirīgu vidi, pārstāvot civilizēto dzīves telpu pretstatā dabiskajai, vitālajai.
Mīškuona tēls līdzās lauciniekam latgaliešu anekdotēs, arī literatūrā ir satīrai pakļauts personāžs, kas no zemnieka pārtapis Rīgas mīškuonu, kā rezultātā notikusi vērtību degradācija (savu sakņu noliegums).
Intresting info
Folklorā atklājas (J. Trūps „Latgaļu folklora, 1. Tautas jūki, meikles, parunas”, 1968, 258) centra un perifērijas iedzīvotāju atšķirīgā pieredze, domāšanas veids: Madaleite pyrmū reizi, kai jau piļsētnīku bārns, izbrauc uz laukim. Ar izabreinōšonu jei verās, kai jōs vacōmōte slauc kozu. „Tō gon es nazynōju, ka uz pasauļa ir arī pusgūvs. Tei laikam dūd tūs pīna puslitrus.”