| Name | Ilyukste, Ilūkste, Ilūkstė, Ilyukste, Ілуксце |
| Author | Līna Garanča |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Ilyukstis pilsēta ir Ilyukstis nov. centrs. Novads izveidots 2003. g., tajā apvienojot Bebrenes, Pilskalnes un Šēderes pag., 2009. g. iekļaujot Dvietes un Eglaines pag. un Subates pilsētu ar lauku teritoriju.
Ilyuksti raksturo: 1. Multikonfesionāla vide. 2. Nacionālie partizāni. 3. Sēlisko un latgalisko tradīciju mijiedarbe. 4. Sporta tradīcijas.
Vēstures avotos pirmo reizi minēta 1599. g. kā miests, kur krustojas Sēlijas, Lietuvas un Baltkrievijas ceļi (ceļš). Vietvārda rašanās ir saistāma ar Lukstu upes nosaukumu. Ilyukste pilsētas tiesības ieguva 1917. g. 1938. g. izrakumi Dvietē liecina, ka Ilyukstis nov. apdzīvots jau 8. g. t. p. m. ē. Vēstures materiālos atrodami dati, ka 1939. g. Ilyukstē dzīvojuši 7 tautību un 5 konfesiju iedzīvotāji, bet šobrīd visvairāk ir katoļticīgo (katuoli).
17.–19. gs. Ilyukste bijis viens no nozīmīgākajiem jezuītu centriem Kurzemes–Zemgales hercogistē. Grāfi Zībergi 1816. g. uzcēla uniātu dievnamu un basilijiešu klosteri un kapelu. 1850. g. dievnamu uniātiem atņēma un nodeva pareizticīgo draudzei; ar 1921. g. baznīca nonāk katoļu draudzes gādībā.
Ilyukstē saglabājusies arī pareizticīgo draudzes baznīca (celta 1880. g.), kas šobrīd tiek atjaunota. Lai arī katoļticīgo Ilyukstē vienmēr bijis visvairāk, saglabājusies arī luterticība, kas Sēlijā izplatījās līdz ar reformāciju 16. gs. sāk. Dievnams tika nopostīts Pirmā pasaules kara laikā, tad par draudzes līdzekļiem 1928. g. tika atjaunots.
Nacionālo partizānu darbība (karaveirs) Ilyukstis apriņķī atzīta par vienu no visaptverošākajām Latvijas teritorijā. Ilyukstis partizānu pulku izveidoja 1945. g. 21. jūnijā, tajā bija 300 vīru, to vadīja pieredzējušais Latvijas armijas virsnieks Staņislavs Urbāns (Melnā bārda).
Ilyukste ir vieta, kur sastopas latgaliskais ar sēlisko. Līdz pat mūsdienām daļa Ilyukstis iedzīvotāju savas saknes saista ar latgalisko, citi – ar sēlisko tradīciju. Liela nozīme ilūkstiešu izglītošanā un sēlisko tradīciju saglabāšanā bijusi Ilyukstis 1. vidusskolai – tās atklāšanā (1927) piedalījies arī toreizējais izglītības ministrs Rainis („Munu jaunu dīnu zeme”). Lai saglabātu sēliskās tradīcijas, 1995. g. 15. decembrī Ilyukstē tika dibināta Sēlijas asociācija. Tika iedibināta Sēlijas kongresu tradīcija. 2007. g. Ilyukstis bērnu un jauniešu centra muzejā tika atklāta Sēļu istaba. Tajā izvietoti mājas un sadzīves priekšmeti, ko ziedojuši ˃30 novada iedzīvotāji.
Ilyukste pazīstama ar riteņbraukšanas tradīcijām. Pirmās ziņas par riteņbraukšanas norisēm tolaik Ilyukstis raj. atrodamas 1947. g. Izcilus sasniegumus un Ilyukstis vārda popularizēšanu panācis treneris, instruktors Hieronīms Lapkovskis 80. g. Latvijas futbola valstsvienības kodolu veido Rīgas un Liepājas futbola skolas audzēkņi, trešais lielākais izlases futbolistu sagatavošanas centrs ir Ilyukste. Lielu ieguldījumu sportistu attīstībā devis sporta skolas futbola treneris Vladimirs Vinokurovs.
Ilyuksti raksturo: 1. Multikonfesionāla vide. 2. Nacionālie partizāni. 3. Sēlisko un latgalisko tradīciju mijiedarbe. 4. Sporta tradīcijas.
Vēstures avotos pirmo reizi minēta 1599. g. kā miests, kur krustojas Sēlijas, Lietuvas un Baltkrievijas ceļi (ceļš). Vietvārda rašanās ir saistāma ar Lukstu upes nosaukumu. Ilyukste pilsētas tiesības ieguva 1917. g. 1938. g. izrakumi Dvietē liecina, ka Ilyukstis nov. apdzīvots jau 8. g. t. p. m. ē. Vēstures materiālos atrodami dati, ka 1939. g. Ilyukstē dzīvojuši 7 tautību un 5 konfesiju iedzīvotāji, bet šobrīd visvairāk ir katoļticīgo (katuoli).
17.–19. gs. Ilyukste bijis viens no nozīmīgākajiem jezuītu centriem Kurzemes–Zemgales hercogistē. Grāfi Zībergi 1816. g. uzcēla uniātu dievnamu un basilijiešu klosteri un kapelu. 1850. g. dievnamu uniātiem atņēma un nodeva pareizticīgo draudzei; ar 1921. g. baznīca nonāk katoļu draudzes gādībā.
Ilyukstē saglabājusies arī pareizticīgo draudzes baznīca (celta 1880. g.), kas šobrīd tiek atjaunota. Lai arī katoļticīgo Ilyukstē vienmēr bijis visvairāk, saglabājusies arī luterticība, kas Sēlijā izplatījās līdz ar reformāciju 16. gs. sāk. Dievnams tika nopostīts Pirmā pasaules kara laikā, tad par draudzes līdzekļiem 1928. g. tika atjaunots.
Nacionālo partizānu darbība (karaveirs) Ilyukstis apriņķī atzīta par vienu no visaptverošākajām Latvijas teritorijā. Ilyukstis partizānu pulku izveidoja 1945. g. 21. jūnijā, tajā bija 300 vīru, to vadīja pieredzējušais Latvijas armijas virsnieks Staņislavs Urbāns (Melnā bārda).
Ilyukste ir vieta, kur sastopas latgaliskais ar sēlisko. Līdz pat mūsdienām daļa Ilyukstis iedzīvotāju savas saknes saista ar latgalisko, citi – ar sēlisko tradīciju. Liela nozīme ilūkstiešu izglītošanā un sēlisko tradīciju saglabāšanā bijusi Ilyukstis 1. vidusskolai – tās atklāšanā (1927) piedalījies arī toreizējais izglītības ministrs Rainis („Munu jaunu dīnu zeme”). Lai saglabātu sēliskās tradīcijas, 1995. g. 15. decembrī Ilyukstē tika dibināta Sēlijas asociācija. Tika iedibināta Sēlijas kongresu tradīcija. 2007. g. Ilyukstis bērnu un jauniešu centra muzejā tika atklāta Sēļu istaba. Tajā izvietoti mājas un sadzīves priekšmeti, ko ziedojuši ˃30 novada iedzīvotāji.
Ilyukste pazīstama ar riteņbraukšanas tradīcijām. Pirmās ziņas par riteņbraukšanas norisēm tolaik Ilyukstis raj. atrodamas 1947. g. Izcilus sasniegumus un Ilyukstis vārda popularizēšanu panācis treneris, instruktors Hieronīms Lapkovskis 80. g. Latvijas futbola valstsvienības kodolu veido Rīgas un Liepājas futbola skolas audzēkņi, trešais lielākais izlases futbolistu sagatavošanas centrs ir Ilyukste. Lielu ieguldījumu sportistu attīstībā devis sporta skolas futbola treneris Vladimirs Vinokurovs.
Intresting info
1760. g. 22. septembrī tika iesvētīta jaunā baznīca. Kā atzīst savā grāmatā autores Rūta Kaminska un Anita Bistere („Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā”, 2006, 171): Ilūkstes jezuītu baznīca, kas 1. pasaules kara laikā tika nopostīta (mūsdienās saglabājusies tikai mūra klostera korpusa daļa), bija vērienīgākais vēlā baroka laika, Viļņas skolas tradīcijās veidotais baznīcas un klostera ansamblis Kurzemes–Zemgales hercogistē, profesionāli augstvērtīgs un Latvijas arhitektūras vēsturē nozīmīgs sakrālās būvniecības un iekštelpas apdares paraugs.