| Name | Boltkrīvi, baltkrievi, baltarusiai, belarusians, беларусы |
| Author | Antra Kļavinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Boltkrīvi – austrumslāvu tauta, Baltkrievijas pamatiedzīvotāji, viena no Latgales mazākumtautībām. Etnonīms boltkrīvi latviešu valodā ieviesies samērā nesen, līdz pat 20. gs. sāk. sarunvalodā lietots austrumslāvu kopnosaukums krievi, dažos apvidos latvieši un lietuvieši, boltkrīvus dēvējuši par gudiem. Latgaliešu presē 20. gs. sāk. tiek šķirti etnonīmi kriwi un boltkriwi.
Boltkrīvu apzīmēšanai Latgalē funkcionē arī vairākas etniskās iesaukas: buļbaši, buļbjaņiki (buļbys, baltkrievu – buļba), ganeriki, belohvostiki ‘Latgalē dzīvojoši baltkrievi’.
Latgales boltkrīvus raksturo: 1. Identitātes problēmas. 2. Baltu un slāvu kopības izpausmes tautas mākslā. 3. Etniskās pašapziņas atdzimšana LR (1918–1940; kopš 1991).
Par baltu substrātu un etnolingvistiskajiem sakariem ar latgaļiem Baltkrievijas teritorijā liecina daudzi hidronīmi, toponīmi un antroponīmi. Latgalē dažādos laikos notikusi boltkrīvu ieceļošana, kas saistīta ar ilgstošu kopīgo vēsturi, kad starp mūsdienu Latgali un Baltkrieviju nepastāv nekādas robežas, darbojas vienāda likumdošana un saimnieciskā sistēma. Visplašākais boltkrīvu ieceļošanas vilnis 20. gs. 50.–80. g. saistīts ar padomju režīma etnisko un ekonomisko politiku.
Etnogrāfijas un folkloras pētnieki saskata daudz kopīgu iezīmju boltkrīvu un Latgales latviešu materiālajā kultūrā, sadzīves tradīcijās un tautas mākslā. Kultūras kontaktus starp abiem etnosiem sekmējusi ģeogrāfiska tuvība un ilglaicīgi tirdzniecības (tiergs) sakari.
Būtiska etniskos kontaktus apliecinoša kultūrzīme ir tautastērps, latviešu, lietuviešu, boltkrīvu un poļu (poļaki) tautastērpu līdzība ir ģeogrāfiski un vēsturiski nosacīta. 19. gs. otrajā pusē Vitebskas guberņas boltkrīvu un latgaliešu (īpaši Ziemeļlatgales, Abrenes) tautastērpos redzamas vairākas kopīgas iezīmes. Kopīgi motīvi saskatāmi arī Latgales latviešu un boltkrīvu folklorā.
Pēc LR nodibināšanas (1918) Latgales boltkrīvi iegūst pilsonību un nacionālās minoritātes statusu. 1920. g. Rīgā nodibināta Latvijas boltkrīvu kultūrizglītojošā biedrība „Бацькаущина” ‘Tēvzeme’, tās nodaļas vēlāk izveidojas Daugavpilī, Ludzā, Krāslavā. Ar Raiņa atbalstu LR Izglītības mininstrijā tiek izveidota Baltkrievu skolu pārvalde, līdz 1934. g. tiek atvērts ~50 boltkrīvu skolu, t. sk. ģimnāzija Ludzā, Daugovpilī, Indrā.
20. gs. beigās atjaunojusies vai no jauna sākusies boltkrīvu kultūras biedrību darbība Daugavpilī, Rēzeknē, Ludzā, Krāslavā, Viļānos, nostiprinās sakari ar etnisko dzimteni.
Boltkrīvu apzīmēšanai Latgalē funkcionē arī vairākas etniskās iesaukas: buļbaši, buļbjaņiki (buļbys, baltkrievu – buļba), ganeriki, belohvostiki ‘Latgalē dzīvojoši baltkrievi’.
Latgales boltkrīvus raksturo: 1. Identitātes problēmas. 2. Baltu un slāvu kopības izpausmes tautas mākslā. 3. Etniskās pašapziņas atdzimšana LR (1918–1940; kopš 1991).
Par baltu substrātu un etnolingvistiskajiem sakariem ar latgaļiem Baltkrievijas teritorijā liecina daudzi hidronīmi, toponīmi un antroponīmi. Latgalē dažādos laikos notikusi boltkrīvu ieceļošana, kas saistīta ar ilgstošu kopīgo vēsturi, kad starp mūsdienu Latgali un Baltkrieviju nepastāv nekādas robežas, darbojas vienāda likumdošana un saimnieciskā sistēma. Visplašākais boltkrīvu ieceļošanas vilnis 20. gs. 50.–80. g. saistīts ar padomju režīma etnisko un ekonomisko politiku.
Etnogrāfijas un folkloras pētnieki saskata daudz kopīgu iezīmju boltkrīvu un Latgales latviešu materiālajā kultūrā, sadzīves tradīcijās un tautas mākslā. Kultūras kontaktus starp abiem etnosiem sekmējusi ģeogrāfiska tuvība un ilglaicīgi tirdzniecības (tiergs) sakari.
Būtiska etniskos kontaktus apliecinoša kultūrzīme ir tautastērps, latviešu, lietuviešu, boltkrīvu un poļu (poļaki) tautastērpu līdzība ir ģeogrāfiski un vēsturiski nosacīta. 19. gs. otrajā pusē Vitebskas guberņas boltkrīvu un latgaliešu (īpaši Ziemeļlatgales, Abrenes) tautastērpos redzamas vairākas kopīgas iezīmes. Kopīgi motīvi saskatāmi arī Latgales latviešu un boltkrīvu folklorā.
Pēc LR nodibināšanas (1918) Latgales boltkrīvi iegūst pilsonību un nacionālās minoritātes statusu. 1920. g. Rīgā nodibināta Latvijas boltkrīvu kultūrizglītojošā biedrība „Бацькаущина” ‘Tēvzeme’, tās nodaļas vēlāk izveidojas Daugavpilī, Ludzā, Krāslavā. Ar Raiņa atbalstu LR Izglītības mininstrijā tiek izveidota Baltkrievu skolu pārvalde, līdz 1934. g. tiek atvērts ~50 boltkrīvu skolu, t. sk. ģimnāzija Ludzā, Daugovpilī, Indrā.
20. gs. beigās atjaunojusies vai no jauna sākusies boltkrīvu kultūras biedrību darbība Daugavpilī, Rēzeknē, Ludzā, Krāslavā, Viļānos, nostiprinās sakari ar etnisko dzimteni.
Intresting info
Pastāv uzskats (Valentīns Sedovs u. c.), ka boltkrīvu etnoss veidojies slāvu un baltu sintēzes rezultātā. (L. Dribins, (sast.). „Mazākumtautības Latvijā. Vēsture un tagadne”, 2007, 190): Ar latgalīšim viņiem vēsturiski ir ne vien ģeogrāfiska tuvība, bet arī antropoloģiska un ģenētiska radniecība. (..) pastāvīgi un intensīvi kontakti veidojās austrumbaltiem latgaļiem (latgali) ar saviem tuvākajiem kaimiņiem krivičiem (krīvi), topošā boltkrīvu etnosa kodolu. Viņus vienoja Daugova – kopīgais tirdzniecības un satiksmes ceļš.