| Name | Cegeļņa, ķieģeļnīca, plytinė, bryckyard, цагляны завод |
| Author | Antra Kļavinska, Ivars Matisovs |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Cegeļņa – ‘ķieģeļnīca, ķieģeļu ceplis’. Latgales kultūrainavā cegeļņa saistāma ar: 1. Ķieģeļu izgatavošanu un saimniecisko izmantošanu. 2. Būvkeramikas rūpnieciskās ražošanas attīstību. 3. Sarkano ķieģeļu arhit.
19. gs. Latgales ļaudis ķieģeļus izmantojuši galvenokārt cepļu mūrēšanai: Par meistarīgiem namdariem un mūrniekiem uzskatīti vecticībnieki (staraveri), kuri bija iemanījušies mājas apstākļos izgatavot neapdedzināta māla ķieģeļus krāšņu un pavardu mūrēšanai.
Ēku būvniecībā (sāta) Latgales zemnīki līdz 20. gs. vidum izmanto galvenokārt kokmateriālus, vietumis līdz mūsdienām laukos saglabājušās saimniecības ēkas, pārsvarā kūtis, kas būvētas no neapdedzināta māla kleķa blietējuma ar diagonālu egļu zaru armējumu. Ķieģeļi nav izmantoti to dārdzības dēļ, piem., ķieģeļu grīdas 20. gs. sāk. ir turīguma rādītājs.
Latgalei raksturīgākie būvkeramikas izstrādājumi ir ķieģeļi, 20. gs. otrajā pusē ražotas arī drenu caurules un keramzīts. 19. gs. sāk. tiek uzsākta Dinaburgas cietokšņa (Dinaburgys cītūksnis) būvniecība, tādēļ Naujenes pag. uzbūvēta ķieģeļu rūpnīca, kas drīzumā pārcelta uz pašu pilsētas pievārti Kalkūnē, kur bija uzietas lielas māla rezerves. Savukārt 1938. g. Latvijas prese ziņo, ka Kalkūnes rūpnīca ir modernākais šāda veida uzņēmums Latvijā. LR (1918–1940) tiek organizēts ķieģeļu eksports uz ārzemēm.
PSRS laikos ķieģeļu ražošanu uzsāk arī rūpnīcas Krustpilī (1950) un Līvānos (1972), savukārt Kalkūnē ķieģeļu ražošana turpinās līdz pat 20. gs. 70. g. beigām. Izvēršot balto silikātķieģeļu ražošanu Latvijā, ekspluatācijā nodotas jaunas ražotnes Rēzeknē un Daugavpilī, 20. gs. 60.–70. g. silikātķieģeļu izlaide pat pārspēj māla ķieģeļu izlaidi. Kā padomju perioda t. s. Hruščova laiku zīme Latgales pilsētainavā vērojamas balto silikātķieģeļu daudzdzīvokļu ēkas (hruščovkas).
1963. g. Jēkabpilī uzsākta jauna izstrādājuma keramzīta ražošana. Keramzītu oļu un smilšu veidā lieto kā keramzītbetona siltumizolācijas materiālu. Keramzīta ražošanu 70. g. uzsāka arī Kupravā un Nīcgalē. Kupravā 1971. g. uzsākta arī drenu cauruļu ražošana.
Sarkanie ķieģeļi jau 13.–14. gs. izmantoti Livonijas ordeņa piļu būvn. Par plašo vietējo ķieģeļu izmantošanu Latgalē liecina daudzas pārsvarā 19. gs. būvētas bazneicys un muižu ēkas. Par Latgales sarkano ķieģeļu arhitektūras pērli var uzskatīt Daugavpili. 19.–20. gs. mijā no kādreizējā Daugavpils (Daugovpiļs) cegeļņā ražotajiem sarkanajiem ķieģeļiem pilsētā uzbūvētas daudzas unikālas ēkas. Tiek lietots arī īpašs arhitektūras stila apzīmējums – Latgales neobaroks un reģionālais vai provinciālais eklektisms. Šāda stila ēkas sastopamas arī citās Latgales pilsētās.
19. gs. Latgales ļaudis ķieģeļus izmantojuši galvenokārt cepļu mūrēšanai: Par meistarīgiem namdariem un mūrniekiem uzskatīti vecticībnieki (staraveri), kuri bija iemanījušies mājas apstākļos izgatavot neapdedzināta māla ķieģeļus krāšņu un pavardu mūrēšanai.
Ēku būvniecībā (sāta) Latgales zemnīki līdz 20. gs. vidum izmanto galvenokārt kokmateriālus, vietumis līdz mūsdienām laukos saglabājušās saimniecības ēkas, pārsvarā kūtis, kas būvētas no neapdedzināta māla kleķa blietējuma ar diagonālu egļu zaru armējumu. Ķieģeļi nav izmantoti to dārdzības dēļ, piem., ķieģeļu grīdas 20. gs. sāk. ir turīguma rādītājs.
Latgalei raksturīgākie būvkeramikas izstrādājumi ir ķieģeļi, 20. gs. otrajā pusē ražotas arī drenu caurules un keramzīts. 19. gs. sāk. tiek uzsākta Dinaburgas cietokšņa (Dinaburgys cītūksnis) būvniecība, tādēļ Naujenes pag. uzbūvēta ķieģeļu rūpnīca, kas drīzumā pārcelta uz pašu pilsētas pievārti Kalkūnē, kur bija uzietas lielas māla rezerves. Savukārt 1938. g. Latvijas prese ziņo, ka Kalkūnes rūpnīca ir modernākais šāda veida uzņēmums Latvijā. LR (1918–1940) tiek organizēts ķieģeļu eksports uz ārzemēm.
PSRS laikos ķieģeļu ražošanu uzsāk arī rūpnīcas Krustpilī (1950) un Līvānos (1972), savukārt Kalkūnē ķieģeļu ražošana turpinās līdz pat 20. gs. 70. g. beigām. Izvēršot balto silikātķieģeļu ražošanu Latvijā, ekspluatācijā nodotas jaunas ražotnes Rēzeknē un Daugavpilī, 20. gs. 60.–70. g. silikātķieģeļu izlaide pat pārspēj māla ķieģeļu izlaidi. Kā padomju perioda t. s. Hruščova laiku zīme Latgales pilsētainavā vērojamas balto silikātķieģeļu daudzdzīvokļu ēkas (hruščovkas).
1963. g. Jēkabpilī uzsākta jauna izstrādājuma keramzīta ražošana. Keramzītu oļu un smilšu veidā lieto kā keramzītbetona siltumizolācijas materiālu. Keramzīta ražošanu 70. g. uzsāka arī Kupravā un Nīcgalē. Kupravā 1971. g. uzsākta arī drenu cauruļu ražošana.
Sarkanie ķieģeļi jau 13.–14. gs. izmantoti Livonijas ordeņa piļu būvn. Par plašo vietējo ķieģeļu izmantošanu Latgalē liecina daudzas pārsvarā 19. gs. būvētas bazneicys un muižu ēkas. Par Latgales sarkano ķieģeļu arhitektūras pērli var uzskatīt Daugavpili. 19.–20. gs. mijā no kādreizējā Daugavpils (Daugovpiļs) cegeļņā ražotajiem sarkanajiem ķieģeļiem pilsētā uzbūvētas daudzas unikālas ēkas. Tiek lietots arī īpašs arhitektūras stila apzīmējums – Latgales neobaroks un reģionālais vai provinciālais eklektisms. Šāda stila ēkas sastopamas arī citās Latgales pilsētās.
Intresting info
Nostāsts vēsta, ka arī Rēzeknes nov. Sarkaņu ciema nosaukuma rašanās saistīta ar sarkanu ķieģeļu ēku (LFK, Nostāsts Nr. 1930, 46, 4211; 1957 Griškānu c.): Seņ senejūs laikūs Cyrma voi Seģēra ezera krostā bejus sorkonu ķīģeļu muoja. Nu tuos vysa apkuortne īgyva nūsaukumu „Sarkaņi”.