| Name | Uobeļneica, ābele, obelis, apple tree, яблыня |
| Author | Angelika Juško-Štekele |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Uobeļneica (arī uobuļneica, uobele) ir viens no mūsdienās visplašāk kultivētajiem augļu kokiem, bez kura nav iedomājama Latgales lauku mājas (sāta) apkārtne. Uobeļneica kultūrā atklājas kā: 1. Sievietes (sevišķi mātes) arhetipiskās būtības simbols. 2. Likteņkoks un piemiņas koks. 3. Augļu koks ar kuplu lapotni, baltsārtiem ziediem un sulīgiem augļiem āboliem.
Senākā uobeļneicys izpratne saistās ar mītisko koku kultu, kur tā blakus ievai un liepai ir viens no populārākajiem sievietes arhetipisko būtību izteicošajiem simboliem. Liela, balti ziedoša uobeļneica pie mājas vai kalnā simbolizē tikumīgu mātes meitu. Savukārt vēja lauzta, salnas ēsta, purvā (pūrs) augoša uobeļneica atklāj nicinātas, ļaužu peltas vai mīļotā pazemotas, tomēr tikumīgas jaunas sievietes dramatismu. Tautasdziesmās uobeļneica visbiežāk minēta kopā ar ievu, abas tēlojot kā māsas vai kā puiša māsu un cīma dzaltuoneiti, vai mātes meitu un buorineiti. Bāreņu motīva kontekstā sevišķu popularitāti ieguvusi uobeļneicys kā mātes izpratne. Pasakās mirušās mātes palīdzība bārenītei atklājas animisma tradīcijā balstītajā brīnumainās uobeļneicys tēlā, kas savus ābolus ļauj noplūkt tikai bārenītei, šādi nodrošinot viņas laimi.
Attieksme pret uobeļneicu folklorā ir garīgās attīstības katalizators un iezīmē varoņa likteņa gaitu: bārenīte atšķirībā no mātes meitas nokrata uobeļneicys ābolus un tādējādi iziet iniciāciju, brīnumainās uobeļneicys iegūšana ir viens no grūtajiem uzdevumiem, kas apliecina varoņa izaugsmi. Ābeļdārzā katram saimis loceklim senāk esot bijusi sava uobeļneica.
Mājas uobeļneica (latīņu Malus domestica) ir visā pasaulē jau vairāk kā 3000 gadu kultivēts augļu koks, kam zināms vairāk kā 10 000 šķirņu. Latgalē uobeļneica savu popularitāti ieguva tikai 20. gs. sākumā. Pirmais aicinājums uz mājas uobeļneicu stādīšanu atrodams apgaismotāju darbos, kur uzsvērta uobeļneicys praktiskā nozīme.
Uobeļneicys kā ietilpīgs estētiskas un ētiskas vērtības aptverošs simbols ir mākslas iedvesmas avots. Gleznas – Vitālija Kalvāna „Ziedošās ābeles pie Daugavpils” (1959), Franciska Varslavāna „Dārzā” (1948), Jāņa Undas „Mežābeles” (1974) u. c. – iemūžinājušas uobeļneicys kā Latgales ainavas vērtību.
Senākā uobeļneicys izpratne saistās ar mītisko koku kultu, kur tā blakus ievai un liepai ir viens no populārākajiem sievietes arhetipisko būtību izteicošajiem simboliem. Liela, balti ziedoša uobeļneica pie mājas vai kalnā simbolizē tikumīgu mātes meitu. Savukārt vēja lauzta, salnas ēsta, purvā (pūrs) augoša uobeļneica atklāj nicinātas, ļaužu peltas vai mīļotā pazemotas, tomēr tikumīgas jaunas sievietes dramatismu. Tautasdziesmās uobeļneica visbiežāk minēta kopā ar ievu, abas tēlojot kā māsas vai kā puiša māsu un cīma dzaltuoneiti, vai mātes meitu un buorineiti. Bāreņu motīva kontekstā sevišķu popularitāti ieguvusi uobeļneicys kā mātes izpratne. Pasakās mirušās mātes palīdzība bārenītei atklājas animisma tradīcijā balstītajā brīnumainās uobeļneicys tēlā, kas savus ābolus ļauj noplūkt tikai bārenītei, šādi nodrošinot viņas laimi.
Attieksme pret uobeļneicu folklorā ir garīgās attīstības katalizators un iezīmē varoņa likteņa gaitu: bārenīte atšķirībā no mātes meitas nokrata uobeļneicys ābolus un tādējādi iziet iniciāciju, brīnumainās uobeļneicys iegūšana ir viens no grūtajiem uzdevumiem, kas apliecina varoņa izaugsmi. Ābeļdārzā katram saimis loceklim senāk esot bijusi sava uobeļneica.
Mājas uobeļneica (latīņu Malus domestica) ir visā pasaulē jau vairāk kā 3000 gadu kultivēts augļu koks, kam zināms vairāk kā 10 000 šķirņu. Latgalē uobeļneica savu popularitāti ieguva tikai 20. gs. sākumā. Pirmais aicinājums uz mājas uobeļneicu stādīšanu atrodams apgaismotāju darbos, kur uzsvērta uobeļneicys praktiskā nozīme.
Uobeļneicys kā ietilpīgs estētiskas un ētiskas vērtības aptverošs simbols ir mākslas iedvesmas avots. Gleznas – Vitālija Kalvāna „Ziedošās ābeles pie Daugavpils” (1959), Franciska Varslavāna „Dārzā” (1948), Jāņa Undas „Mežābeles” (1974) u. c. – iemūžinājušas uobeļneicys kā Latgales ainavas vērtību.
Intresting info
Folklorā zināma leģenda (P. Šmits (sak.) „Latviešu tautas teikas un pasakas, IX”, 1967, 535–536) par grēkā krituša cilvēka iespējamo atdzimšanu, ja viņam izdosies no sausa zara izaudzēt ziedošu un augļus nesošu uobeļneicu. Rāpojot uz ceļiem, nesot mutē ūdeni un laistot sauso koku, tas beidzot uzzied un nes augļus. Grēciniekam tiek piedoti grēki (grāksyudze), un viņa dvēsele aiziet pie Dieva.