Name | Buorineite, bārenīte, našlaitė, orphan, сiрата |
Author | Solvita Pošeiko |
Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Buorineite (arī buoriņš, buorins, buore) – pamestības, neaizsargātības, patstāvības un tikumiskuma simbols latgaliešu kultūrā, kas aplūkojams kā: 1. Bērns, kas palicis bez vecākiem. 2. Folklorā radīts tikumiskais ideāls. 3. Mikrotēla latgalieša, makrotēla Latgale reprezentētājs. 4. Zieds.
Latgalīšu folklorā buorineite ir galvenokārt bērns (visbiežāk meitene) bez mātes. Literatūrā parādās arī bārenis (bōrins, bōrineits) – bez tēva palicis zēns (piem., Jāņa Pastora stāstā „Bōrineits”, Antona Zvīdra stāstā „Bōrins un nōkūtne” u. c.) vai apaļš bārenis – bērns bez abiem vecākiem (piem., Andrīva Jūrdža dzejolī „Buorineite”, Franča Trasuna „Buorineite”, Jāņa Klīdzēja romānā „Dāvātās dvēseles” (1991), „Bārenis” (1995), Marijas Andžānes dzejolī „Buorineite” u. c.).
Liels bērnu skaits (vidēji 4–6 bērni, nereti pat 12), smags fiziskais darbs, sociālās aprūpes un materiālās palīdzības trūkums ir būtiskākie iemesli agrai vecāku aiziešanai viņsaulē.
Buorineite latgaliešu folklorā ir kā vidutāja starp pazemi, zemi un debesīm: buorineite ir atainota gan reālos apstākļos, gan mītiskajā pasaules ainā, spējot vienlaikus pielāgoties katrai situācijai un saglabāt tikumiskās vērtības, neietekmējoties no ļaunuma. Neatkarīgi no laiktelpas (arī literatūrā un mākslā) buorineite ir labā, skaistā un šķīstā iemiesojums – tikumiska cilvēka paraugs, kas nežēlojas un pacietīgi iztur psiholoģiskos un fiziskos pāridarījumus: skarbus apvainojumus, sliktus dzīves apstākļus, sišanu, neizpildāmus darbus.
Ar buorineitis dzīvi ir saistīts: 1) atgriešanās motīvs: jaunas pieredzes iegūšana, pārbaudījuma veikšana un pārnākšana mājās ar nopelnītām bagātībām; 2) atdzimšanas motīvs: buorineitis sociālā stāvokļa iniciācija ir neapzināta izaugsme, izskata un rakstura novērtējums, cieņas iegūšana un netaisnības novēršana, kurā būtiska loma ir kādam ārējam faktoram un aizbildņiem; 3) savas kārtas apzināšanās.
Latgalietis ir buorineitis gara līdzinieks: 1) attieksmē pret darbu; 2) pazemības, pacietības un pasīvas nostājas idejā, kas tiek pozicionēta arī vairākos izdevumos (piem., „Myužeygays kalinders”, „Tāvu zemes kalendars” u. c); 3) izmantojot krucifiksu (krysts) kā lūgšanas, izjūtu, pārdzīvojumu un netaisnības atklāšanas vietu un kā vidutāju starp buorineiti, Dievu un mirušo māti.
Latgale kā buorineite tiek uztverta vairāku iemeslu dēļ: 1) kalpošana citu varai (poļaku, vācu, krīvu), alegoriski – valdošajām varām – pamātēm; 2) atrautība no citiem Latvijas vēsturiskajiem novadiem kā jaunākais, sargājamais (pabērns); 3) nemitīgi aizliegumi valodas, izglītības un kultūras jomā, dažkārt uzspiestais sociālais stāvoklis.
Latgalīšu folklorā buorineite ir galvenokārt bērns (visbiežāk meitene) bez mātes. Literatūrā parādās arī bārenis (bōrins, bōrineits) – bez tēva palicis zēns (piem., Jāņa Pastora stāstā „Bōrineits”, Antona Zvīdra stāstā „Bōrins un nōkūtne” u. c.) vai apaļš bārenis – bērns bez abiem vecākiem (piem., Andrīva Jūrdža dzejolī „Buorineite”, Franča Trasuna „Buorineite”, Jāņa Klīdzēja romānā „Dāvātās dvēseles” (1991), „Bārenis” (1995), Marijas Andžānes dzejolī „Buorineite” u. c.).
Liels bērnu skaits (vidēji 4–6 bērni, nereti pat 12), smags fiziskais darbs, sociālās aprūpes un materiālās palīdzības trūkums ir būtiskākie iemesli agrai vecāku aiziešanai viņsaulē.
Buorineite latgaliešu folklorā ir kā vidutāja starp pazemi, zemi un debesīm: buorineite ir atainota gan reālos apstākļos, gan mītiskajā pasaules ainā, spējot vienlaikus pielāgoties katrai situācijai un saglabāt tikumiskās vērtības, neietekmējoties no ļaunuma. Neatkarīgi no laiktelpas (arī literatūrā un mākslā) buorineite ir labā, skaistā un šķīstā iemiesojums – tikumiska cilvēka paraugs, kas nežēlojas un pacietīgi iztur psiholoģiskos un fiziskos pāridarījumus: skarbus apvainojumus, sliktus dzīves apstākļus, sišanu, neizpildāmus darbus.
Ar buorineitis dzīvi ir saistīts: 1) atgriešanās motīvs: jaunas pieredzes iegūšana, pārbaudījuma veikšana un pārnākšana mājās ar nopelnītām bagātībām; 2) atdzimšanas motīvs: buorineitis sociālā stāvokļa iniciācija ir neapzināta izaugsme, izskata un rakstura novērtējums, cieņas iegūšana un netaisnības novēršana, kurā būtiska loma ir kādam ārējam faktoram un aizbildņiem; 3) savas kārtas apzināšanās.
Latgalietis ir buorineitis gara līdzinieks: 1) attieksmē pret darbu; 2) pazemības, pacietības un pasīvas nostājas idejā, kas tiek pozicionēta arī vairākos izdevumos (piem., „Myužeygays kalinders”, „Tāvu zemes kalendars” u. c); 3) izmantojot krucifiksu (krysts) kā lūgšanas, izjūtu, pārdzīvojumu un netaisnības atklāšanas vietu un kā vidutāju starp buorineiti, Dievu un mirušo māti.
Latgale kā buorineite tiek uztverta vairāku iemeslu dēļ: 1) kalpošana citu varai (poļaku, vācu, krīvu), alegoriski – valdošajām varām – pamātēm; 2) atrautība no citiem Latvijas vēsturiskajiem novadiem kā jaunākais, sargājamais (pabērns); 3) nemitīgi aizliegumi valodas, izglītības un kultūras jomā, dažkārt uzspiestais sociālais stāvoklis.
Intresting info
Par buorineitem tiek dēvētas atraitnītes (O. Zvīdris „Tu”, 1974, 204): Zīd puče buorineite/ I vysu vasareņu,/ Tik pīcas zīdlapeņas,/ Bet kas par krōsu dažaideibu/ Un zīda vydā laipnys smaids! Savukārt kreimenītes tiek sauktas par buorineitis asarām (Naaizmērstule „Dīva dōrza pučeites”, 1943, 91). Ar buorineiti tiek salīdzināti arī ziedi, kas aug neauglīgā zemē vai nepiemērotos apstākļos.