| Name | „Myužeygays kalinders”, „Mūžīgais kalendārs”, „Amžinas kalendorius”, “The Eternal Calendar”, “Вечны каляндар” |
| Author | Antra Kļavinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
„Myužeygays kalinders”: 1. Senākās laika skaitīšanas sistēmas. 2. Viens no spilgtākajiem Latgales rokraksta literatūras paraugiem. 3. Latgaliešu kalendāru tradīcija.
Vissenākais ir Mēness kalendārs. Latgalē arī mūsdienās Mēness fāžu maiņai ir svarīga loma laika apstākļu prognozēšanā, zemkopja darbu un cilvēka dzīves ritma plānošanā, Mēness kalendāru no akmens izveidojis Edmunds Tukišs (Ondrupine).
Savukārt folkloristi Marģeris un Māra Grīni ar jēdzienu mūžīgais kalendārs apzīmē nemainīgi atkārtojošos senlatvisko laika skaitīšanas sistēmu, kuras pamatelementi ir 8 gadskārtas, kas saistāmas ar Zemes ritēšanu ap Sauli: Liela diena (Leldīne), Ūsiņi (Jura dīna), Jāņi (Juoņa dīna), Māras, Miķeļi, Mārtiņi, Ziemas svētki (Zīmyssvātki), Meteņi (Aizgavieņs).
Latviešu zemkopju kalendārs veidojies, senajai Saules un Mēness kalendāra izpratnei saplūstot ar Jūlija, vēlāk Gregora kalendāru.
„Myužeygays kalinders” rokrakstā, iesiets cietos vākos (1907, 32 lapas; 1916, 392 lapas), pēdējais daļēji atkārto iepriekšējā saturu, oriģināli glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskajā nodaļā. „Myužeygays kalinders” publicēts ar nosaukumu „„Myužeygays kalinders” ar sayminiceibas iwirojumim por wyssu godu” (1999). „Myužeyguo kalindera” veidotājs Andryvs Jūrdžs (1845–1925). Salīdzinoši plašs kalendārā ir folkloras klāsts, galvenokārt tematiskos ciklos sakopotas tautasdziesmas, daudz ticējumu. Par zemnieka filozofisko pasaules uztveri liecina sakāmvārdi, parunas un aforismi, praktiski padomi.
A. Jūrdžs simboliski ietekmējis turpmāko latgaliešu grāmatniecības attīstību: viņa mazdēls Jānis Cibuļskis (Viļaka) un Vladislavs Locis (V. Lōča izd.) 1939. g. izcīna atļauju latgaliešu grāmatu izdošanai, finansiālais nodrošinājums gūts, pārdodot Latvijas Valsts bibliotēkai divas A. Jūrdža rokraksta grāmatas. 1949. g. Bavārijā, Traunšteinā nodibināts A. Jūrdža fonds latgaliešu literatūras izdošanai.
Latgales lasītājs savu pirmo laicīgo kalendāru saņem tikai 19. gs. II pusē (pārnovados 18. gs. vidū). Kalendāru tradīcijas aizsācējs „Inflantuziemies Łajkagromota aba kalenders” (1862–1871; G. Manteifeļs), „Kolhoznīku kalendars 1960” – pēdējā padomju Latvijā izdotā latgaliešu laicīgā grāmata. Ilglaicīgākais un populārākais „Tāvu zemes kalendars” (iznāk kopš 1939) iespiests Vācijā (1946–1990), kopš 1990. g. – Latvijā.
Vissenākais ir Mēness kalendārs. Latgalē arī mūsdienās Mēness fāžu maiņai ir svarīga loma laika apstākļu prognozēšanā, zemkopja darbu un cilvēka dzīves ritma plānošanā, Mēness kalendāru no akmens izveidojis Edmunds Tukišs (Ondrupine).
Savukārt folkloristi Marģeris un Māra Grīni ar jēdzienu mūžīgais kalendārs apzīmē nemainīgi atkārtojošos senlatvisko laika skaitīšanas sistēmu, kuras pamatelementi ir 8 gadskārtas, kas saistāmas ar Zemes ritēšanu ap Sauli: Liela diena (Leldīne), Ūsiņi (Jura dīna), Jāņi (Juoņa dīna), Māras, Miķeļi, Mārtiņi, Ziemas svētki (Zīmyssvātki), Meteņi (Aizgavieņs).
Latviešu zemkopju kalendārs veidojies, senajai Saules un Mēness kalendāra izpratnei saplūstot ar Jūlija, vēlāk Gregora kalendāru.
„Myužeygays kalinders” rokrakstā, iesiets cietos vākos (1907, 32 lapas; 1916, 392 lapas), pēdējais daļēji atkārto iepriekšējā saturu, oriģināli glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskajā nodaļā. „Myužeygays kalinders” publicēts ar nosaukumu „„Myužeygays kalinders” ar sayminiceibas iwirojumim por wyssu godu” (1999). „Myužeyguo kalindera” veidotājs Andryvs Jūrdžs (1845–1925). Salīdzinoši plašs kalendārā ir folkloras klāsts, galvenokārt tematiskos ciklos sakopotas tautasdziesmas, daudz ticējumu. Par zemnieka filozofisko pasaules uztveri liecina sakāmvārdi, parunas un aforismi, praktiski padomi.
A. Jūrdžs simboliski ietekmējis turpmāko latgaliešu grāmatniecības attīstību: viņa mazdēls Jānis Cibuļskis (Viļaka) un Vladislavs Locis (V. Lōča izd.) 1939. g. izcīna atļauju latgaliešu grāmatu izdošanai, finansiālais nodrošinājums gūts, pārdodot Latvijas Valsts bibliotēkai divas A. Jūrdža rokraksta grāmatas. 1949. g. Bavārijā, Traunšteinā nodibināts A. Jūrdža fonds latgaliešu literatūras izdošanai.
Latgales lasītājs savu pirmo laicīgo kalendāru saņem tikai 19. gs. II pusē (pārnovados 18. gs. vidū). Kalendāru tradīcijas aizsācējs „Inflantuziemies Łajkagromota aba kalenders” (1862–1871; G. Manteifeļs), „Kolhoznīku kalendars 1960” – pēdējā padomju Latvijā izdotā latgaliešu laicīgā grāmata. Ilglaicīgākais un populārākais „Tāvu zemes kalendars” (iznāk kopš 1939) iespiests Vācijā (1946–1990), kopš 1990. g. – Latvijā.
Intresting info
Mēness kalendārā laiks skaitīts pēc Mēness fāzēm („Latviešu tautas dzīvesziņa, 5”, 1993, 15): Latvieši skaitījuši ikkatru nākošo mēnesi, sākot no brīža, kad pēc trijām tukša Mēness dienām pirmo reizi parādās šaura jauna Mēness maliņa. No šī brīža vispirms skaitāma deviņu dienu ilga jauna Mēness savaite (nedēļa) [pēdējo triju dienu nosaukumi: septītdiena, pussvēte, devītā diena – A. K.], tad tikpat ilga pilna Mēness savaite, pēc tam atbilstoša veca Mēness savaite un beidzot vēl trīs tukšā mēness dienas. Kopā sanāk 9+9+9+3=30 dienas.