| Name | Juoņa dīna, Jāņa diena, Joninės, Midsummer Eve, дзень Івана Купалы |
| Author | Inese Ločmele |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Juoņa dīna (arī Juoni) nozīmīga kā: 1. Plaši svinēti un tradīcijām bagāti gadskārtu svētki. 2. Latviešu nacionālās identitātes zīme. 3. Mākslas un kultūrvides tēls.
Latgalē Juoņa dīnu, tāpat kā daudzas citas slāvu, somugru tautas, svin vasaras īsākajā naktī. Gadskārtu ciklā Juoņa dīnys kalendārs atbilst vasaras saulgriežiem, kad iestājas gada garākā diena un visīsākā nakts. 21.–23. jūnijā saule ir sasniegusi savu augstāko stāvokli debesīs un it kā stāv uz vietas. Par saulgriežu svinēšanas senumu liecina nosaukumi: Zuoļu dīna, Zīdu dīna, Kuodeilu dīna, Zuoļu vokors, Juoņa dīnys vokors.
Juoņa dīna ir brīnumu, burvības, mīlestības, ūdens un uguns svētki, kad tiek izpildītas dažādas rituālas darbības: dzied dziesmas, iet rotaļās, lec pāri ugunskuram, zīlē precības, neguļ un dziedādami sagaida saullēktu, mazgājas rīta rasā u. c. Mītiskais gada punkts saistīts ar teiksmainā papardes (latīņu aspidium) zieda meklēšanu kā dabā, tā cilvēku sirdīs.
20. gs. otrajā pusē latviešu folkloras kustība atdzimst, sagaidot latviešu dziesmu svētku simtgadi. Ir pētījumi, kas pierāda, ka Jānis ir latviskās identitātes apliecinājums un ka Juoņa dīnai piemīt stingri nacionāls raksturs. Turpinot dzimtas tradīcijas, pirmdzimtajam bieži vien deva Jāņa vārdu. Personvārds Jānis (no ebreju Jochanān – ‘Dievs ir labvēlīgs’) pazīstams visā pasaulē. Īpaši padomju laika Latvijā Jāņa vārds kļuvis par brīvības idejas simbolu, vārda došanā izpaudās latviskā gara uzturēšana ģimenē.
Juoņa dīna ir identitātes zīme, ko cenšas neaizmirst arī svešumā 20. gs. 40.–50. g. trimdā devušies tautieši ASV, Kanādā, Skandināvijas valstīs, Rietumeiropā u. c., arī 21. gs. sāk. izbraukušie latvieši. Tāpat Juoņa dīnu svin Sibīrijā (Novosibirskas, Tomskas, Kemerovas, Omskas apg., Krasnojarskas nov., Hakasijā), uz kurieni 19. gs. beigās–20. gs. sāk. zemes, peļņas nolūkos izceļoja latgalieši (burlaks).
Juoņa dīna kā tautas vērtība ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Tā daudznozīmīgi atspoguļota folklorā, literatūrā, mūzikā (muzykants), glezniecībā, tradicionālajā dejā, kinematogrāfijā u. c. Kino simtgadei veltītajā tautas aptaujā par labāko latviešu filmu tika atzīta J. Streiča filma „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), kas kļuvusi par savdabīgu kulta objektu un simbolisku Juoņa dīnys sastāvdaļu. Filmā skan Latgales dzejnieka Pētera Jurciņa (Pītera dīna) sacerētā dziesma „Vālodzīte” (vuolyudze), kolorīto Jāzepa (Jezupa dīna) Giluča lomu spēlē aktieris Romualds Ancāns.
Latgalē Juoņa dīnu, tāpat kā daudzas citas slāvu, somugru tautas, svin vasaras īsākajā naktī. Gadskārtu ciklā Juoņa dīnys kalendārs atbilst vasaras saulgriežiem, kad iestājas gada garākā diena un visīsākā nakts. 21.–23. jūnijā saule ir sasniegusi savu augstāko stāvokli debesīs un it kā stāv uz vietas. Par saulgriežu svinēšanas senumu liecina nosaukumi: Zuoļu dīna, Zīdu dīna, Kuodeilu dīna, Zuoļu vokors, Juoņa dīnys vokors.
Juoņa dīna ir brīnumu, burvības, mīlestības, ūdens un uguns svētki, kad tiek izpildītas dažādas rituālas darbības: dzied dziesmas, iet rotaļās, lec pāri ugunskuram, zīlē precības, neguļ un dziedādami sagaida saullēktu, mazgājas rīta rasā u. c. Mītiskais gada punkts saistīts ar teiksmainā papardes (latīņu aspidium) zieda meklēšanu kā dabā, tā cilvēku sirdīs.
20. gs. otrajā pusē latviešu folkloras kustība atdzimst, sagaidot latviešu dziesmu svētku simtgadi. Ir pētījumi, kas pierāda, ka Jānis ir latviskās identitātes apliecinājums un ka Juoņa dīnai piemīt stingri nacionāls raksturs. Turpinot dzimtas tradīcijas, pirmdzimtajam bieži vien deva Jāņa vārdu. Personvārds Jānis (no ebreju Jochanān – ‘Dievs ir labvēlīgs’) pazīstams visā pasaulē. Īpaši padomju laika Latvijā Jāņa vārds kļuvis par brīvības idejas simbolu, vārda došanā izpaudās latviskā gara uzturēšana ģimenē.
Juoņa dīna ir identitātes zīme, ko cenšas neaizmirst arī svešumā 20. gs. 40.–50. g. trimdā devušies tautieši ASV, Kanādā, Skandināvijas valstīs, Rietumeiropā u. c., arī 21. gs. sāk. izbraukušie latvieši. Tāpat Juoņa dīnu svin Sibīrijā (Novosibirskas, Tomskas, Kemerovas, Omskas apg., Krasnojarskas nov., Hakasijā), uz kurieni 19. gs. beigās–20. gs. sāk. zemes, peļņas nolūkos izceļoja latgalieši (burlaks).
Juoņa dīna kā tautas vērtība ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Tā daudznozīmīgi atspoguļota folklorā, literatūrā, mūzikā (muzykants), glezniecībā, tradicionālajā dejā, kinematogrāfijā u. c. Kino simtgadei veltītajā tautas aptaujā par labāko latviešu filmu tika atzīta J. Streiča filma „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), kas kļuvusi par savdabīgu kulta objektu un simbolisku Juoņa dīnys sastāvdaļu. Filmā skan Latgales dzejnieka Pētera Jurciņa (Pītera dīna) sacerētā dziesma „Vālodzīte” (vuolyudze), kolorīto Jāzepa (Jezupa dīna) Giluča lomu spēlē aktieris Romualds Ancāns.
Intresting info
Personvārds Jānis (latgaliešu Juoņs, Juoneits, Jancs) Latgales kultūras telpā ir populārs kā: 1) daudzu Latgales kultūras vēsturē nozīmīgu Jāņu vārds: gleznotāji – Gailis, Laicāns, Unda, gleznotājs, grafiķis Gailums, koktēlnieks, gleznotājs Igovens, kultūrvēsturnieks, sabiedriskais darbinieks Cibuļskis (Viļaka), literāti – Opincāns, Pastors, Ludboržs, keramiķis Seiksts, radiožurnālists Rozenieks, bīskapi – Cakuls, Bulis; mūsdienu latgaliešu kultūras kopēji: grāmatizdevējs Elksnis (LKCI), kordiriģents, mūzikas pedagogs Paukšte, mūziķis Auzāns u. c.; 2) Latvijas un Eiropas mākslā un zinātnē pazīstamu personību vārds: fotomākslinieks Gleizds (šaļteņa), Romas katoļu Baznīcas kardināls Pujats (Pujati), mākslas zinātnieks, keramiķis Pujats, rakstnieks Klīdzējs, kinorežisors, gleznotājs Streičs, komponists Ivanovs („Latgolys simfoneja”), gleznotājs Gorsvāns, publicists Trūps, literāts Pliekšāns („Munu jaunu dīnu zeme”) u. c.