| Name | Šaļteņa, mirklis, akimirka, a moment, імгненне |
| Author | Ingars Gusāns |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Šaļteņa (arī šaļts, šalteite, strēče, breids) Latgales kultūrainavā var tikt uztverta kā: 1. Laika apzīmējums. 2. Juoņa Ryučāna dzejoļu krājums „Seikšaļteņu nūstuošonys”. 3. Foto mirklis.
Folklorā vārds šaļteņa reti sastopams. Literatūrā apzīmējums šaļteņa biežāk sastopams dzejā.
J. Ryučāns (īstajā vārdā Ivars Magazeiņs, 1962) pēc izglītības filologs, aktīvs atmodas un latgaliešu kultūras darbinieks, dažādu darbu un aktivitāšu starplaikos sācis rakstīt dzejoļus. Pa īstam pamanīts un novērtēts ar krājuma „Seikšaļteņu nūstuošonys” (2001) iznākšanu. Seikšaļteņa ir domu, izjūtu, kultūru sakušanas mirklis, arī postmodernismam raksturīgais fragmentārisms, pārblīvējot dzeju ar internacionālismiem, tehniskiem terminiem un latgalīšu volūdys atveseļošanas iezīmēm. Tās saglabātas arī J. Ryučāna otrajā dzejoļu krājumā „Nūstuošonys apleik tehnogodam” (2005).
Šaļteņa – brīdis, kuru arī fiksēt ar fotokameru. Jau 19. gs. beigās, t. i., 1883. g., amatnieku (omots) uzskaites sarakstā Daugavpils pilsētā un apriņķī ir minēti 14 fotogrāfu, Ludzys – 1. Patlaban Latgales fotogrāfu biedrība (dibināta 2010) apvieno vairāk kā 20 Latgales fotogrāfu.
Redzamākais 20. gs. sākuma fotogrāfs ir bijis Vulfs Franks (1890–1963), kas fotografējis Ludzu, arī unikālus pilsētas skatus pēc 1938. g. ugunsgrēka, portretus.
Viens no izcilākajiem foto mākslas pārstāvjiem Latgalē un Latvijā ir Jānis Gleizds, kas fotografēt sācis 1951. g. Viņš uzņēmis kluso dabu (ainavas), aktus, portretus. Par fotogrāfa darbu kvalitāti un novērtējumu liecina neskaitāmas izstādes, apbalvojumi, iegūtie AFIAP (1979) un EFIAP (1988) tituli, Buclera prēmija (1989), Triju Zvaigžņu ordenis (1995), uzņemtās dokomentālās filmas un grāmata „Mednieka smaids” (Dainis Īvāns, 2000).
Folklorā vārds šaļteņa reti sastopams. Literatūrā apzīmējums šaļteņa biežāk sastopams dzejā.
J. Ryučāns (īstajā vārdā Ivars Magazeiņs, 1962) pēc izglītības filologs, aktīvs atmodas un latgaliešu kultūras darbinieks, dažādu darbu un aktivitāšu starplaikos sācis rakstīt dzejoļus. Pa īstam pamanīts un novērtēts ar krājuma „Seikšaļteņu nūstuošonys” (2001) iznākšanu. Seikšaļteņa ir domu, izjūtu, kultūru sakušanas mirklis, arī postmodernismam raksturīgais fragmentārisms, pārblīvējot dzeju ar internacionālismiem, tehniskiem terminiem un latgalīšu volūdys atveseļošanas iezīmēm. Tās saglabātas arī J. Ryučāna otrajā dzejoļu krājumā „Nūstuošonys apleik tehnogodam” (2005).
Šaļteņa – brīdis, kuru arī fiksēt ar fotokameru. Jau 19. gs. beigās, t. i., 1883. g., amatnieku (omots) uzskaites sarakstā Daugavpils pilsētā un apriņķī ir minēti 14 fotogrāfu, Ludzys – 1. Patlaban Latgales fotogrāfu biedrība (dibināta 2010) apvieno vairāk kā 20 Latgales fotogrāfu.
Redzamākais 20. gs. sākuma fotogrāfs ir bijis Vulfs Franks (1890–1963), kas fotografējis Ludzu, arī unikālus pilsētas skatus pēc 1938. g. ugunsgrēka, portretus.
Viens no izcilākajiem foto mākslas pārstāvjiem Latgalē un Latvijā ir Jānis Gleizds, kas fotografēt sācis 1951. g. Viņš uzņēmis kluso dabu (ainavas), aktus, portretus. Par fotogrāfa darbu kvalitāti un novērtējumu liecina neskaitāmas izstādes, apbalvojumi, iegūtie AFIAP (1979) un EFIAP (1988) tituli, Buclera prēmija (1989), Triju Zvaigžņu ordenis (1995), uzņemtās dokomentālās filmas un grāmata „Mednieka smaids” (Dainis Īvāns, 2000).
Intresting info
J. Ryučāna savpatīgo stilu priekšvārdos raksturo dzejnieki Anna Rancāne un Valentīns Lukaševičs („Seikšaļteņu nūstuošonys”, 2001, 5): Dzeja ir kai osa gluozis mola, kas var īsadūrt lyupuos, kai jaunuo mieneša sierps, kai rudiņa viļcīņs, kurs nūvad tī, kur kotra lopa vysod kreit kai pādejuo i kotrs reits aust kai pyrmais; Tai naroksta nivōns vysā Baļtejā. Musturā.