| Name | Latgalīšu volūda, latgaliešu valoda, latgaliečių kalba, the Latgalian language, латгальская мова |
| Author | Sanita Lazdiņa |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Latgalīšu volūda – uz augšzemnieku dialekta bāzes veidojusies valoda, kas pieder indoeiropiešu saimes baltu valodu grupai. Pārsvarā tiek lietota Latgalē un Vidzemes ziemeļaustrumos (mūsdienās ikdienā to lieto ~8 % Latvijas iedzīvotāju). Laika gaitā latgalīšu volūda ir apzīmēta dažādi: 1. Augšlatviešu valoda. 2. Latviešu valoda. 3. Latgaļu valoda. 4. Latgaliešu/Latgales izloksne 5. Augšzemnieku dialekts. 6. Latgaliešu rakstu valoda. 7. Latgaliešu valoda. (arī kā reģionālā valoda).
Pirmās grāmatas latgalīšu volūdā iznāk 18. gs. (puotoru gruomota, līdz mūsdienām ir saglabājies 1753. g. izdotais evaņģēliju tulkojums). Apzīmējums augšlatvīšu volūda (pretstatot lejas latviešu valodai) tiek izmantots, runājot vēl par pirmsliteratūras periodu.
Latgalīšu volūda ir apzīmēta arī kā latvīšu volūda, balstoties uz pieņēmumu, ka ar vārdu latvietis sākotnēji ir saukti senie latgaļi (latgali, latīņu rakstītajos avotos: Lethi, Letthigalli). Arī paši latgalieši (latgalīši) līdz ~20. gs. vidum sevi ir saukuši par latviešiem un savu valodu – par latviešu valodu. Nepieciešamība šķirt abus valodas paveidus radās, Latgalei apvienojoties ar pārējo Latvijas teritoriju (izveidojoties Latvijas valstij 1918. g.).
Apzīmējums latgaļu valoda tiek izmantots divējādi: 1) runājot par senās latgaļu cilts valodu, kam jau 13.–14. gs., salīdzinot ar zemgaļu un kuršu cilšu valodām, bija izveidojušās būtiskas fonētiskās atšķirības; 2) pēc Otrā pasaules kara trimdā latgaliešu aktīvisti apzīmējumu latgaļi un latgaļu valoda attiecina uz 20. gs. latgaliešiem un latgalīšu volūdu.
Pēc drukas aizlieguma atcelšanas (gruomota) latgalīšu volūdys attīstībai pievēršas paši latgalieši, saucot to par latgaliešu izlokni (F. Kemps), kas atšķiras no baltiskās izloksnes (mūsdienās – latviešu valodas). Lielākoties tie ir bazneickungi, kas aizsāk savas dzimtās valodas kopšanu un normēšanu.
Latgalīšu volūdys lietojums ārpus ģimenes (Latgales skolās, pašvaldību iestādēs, publiskos pasākumos, presē, bazneicā) īpaši uzplaukst 20. gs. 20. g. beigās.
Mūsdienās Valsts valodas likumā ir dots apzīmējums latgaliešu rakstu valoda kā vēsturisks latviešu valodas paveids. Pirmās latgalistikas konferences laikā (Pēterburga, Picers, 2008) tika ieteikts lietot precīzāku apzīmējumu – latgaliešu literārā valoda.
Termins latgalīšu volūda tiek lietots īsuma labad, lai gan arī no lingvistikas viedokļa par valodas pazīmēm liecina šādi fakti: pastāv latgaliešu rakstu (literārā) valoda, izloksnes, sociālā varietāte.
Mūsdienās latgalīšu volūdai vairāk ir reģionāla nozīme – rakstu formā tā tiek izmantota Latgales reģionā izdotajos preses izdevumos, grāmatās, zinātnisko rakstu krājumos, kafejnīcu ēdienkartēs, dekoratīvajos automašīnu numuros (Vasals!), uzdrukās uz T krekliem, krūzītēm, maisiņiem u. tml. Kopš 2006. g. Rēzeknē darbojas reģionālā raidstacija „Latgolys Radeja”.
Pirmās grāmatas latgalīšu volūdā iznāk 18. gs. (puotoru gruomota, līdz mūsdienām ir saglabājies 1753. g. izdotais evaņģēliju tulkojums). Apzīmējums augšlatvīšu volūda (pretstatot lejas latviešu valodai) tiek izmantots, runājot vēl par pirmsliteratūras periodu.
Latgalīšu volūda ir apzīmēta arī kā latvīšu volūda, balstoties uz pieņēmumu, ka ar vārdu latvietis sākotnēji ir saukti senie latgaļi (latgali, latīņu rakstītajos avotos: Lethi, Letthigalli). Arī paši latgalieši (latgalīši) līdz ~20. gs. vidum sevi ir saukuši par latviešiem un savu valodu – par latviešu valodu. Nepieciešamība šķirt abus valodas paveidus radās, Latgalei apvienojoties ar pārējo Latvijas teritoriju (izveidojoties Latvijas valstij 1918. g.).
Apzīmējums latgaļu valoda tiek izmantots divējādi: 1) runājot par senās latgaļu cilts valodu, kam jau 13.–14. gs., salīdzinot ar zemgaļu un kuršu cilšu valodām, bija izveidojušās būtiskas fonētiskās atšķirības; 2) pēc Otrā pasaules kara trimdā latgaliešu aktīvisti apzīmējumu latgaļi un latgaļu valoda attiecina uz 20. gs. latgaliešiem un latgalīšu volūdu.
Pēc drukas aizlieguma atcelšanas (gruomota) latgalīšu volūdys attīstībai pievēršas paši latgalieši, saucot to par latgaliešu izlokni (F. Kemps), kas atšķiras no baltiskās izloksnes (mūsdienās – latviešu valodas). Lielākoties tie ir bazneickungi, kas aizsāk savas dzimtās valodas kopšanu un normēšanu.
Latgalīšu volūdys lietojums ārpus ģimenes (Latgales skolās, pašvaldību iestādēs, publiskos pasākumos, presē, bazneicā) īpaši uzplaukst 20. gs. 20. g. beigās.
Mūsdienās Valsts valodas likumā ir dots apzīmējums latgaliešu rakstu valoda kā vēsturisks latviešu valodas paveids. Pirmās latgalistikas konferences laikā (Pēterburga, Picers, 2008) tika ieteikts lietot precīzāku apzīmējumu – latgaliešu literārā valoda.
Termins latgalīšu volūda tiek lietots īsuma labad, lai gan arī no lingvistikas viedokļa par valodas pazīmēm liecina šādi fakti: pastāv latgaliešu rakstu (literārā) valoda, izloksnes, sociālā varietāte.
Mūsdienās latgalīšu volūdai vairāk ir reģionāla nozīme – rakstu formā tā tiek izmantota Latgales reģionā izdotajos preses izdevumos, grāmatās, zinātnisko rakstu krājumos, kafejnīcu ēdienkartēs, dekoratīvajos automašīnu numuros (Vasals!), uzdrukās uz T krekliem, krūzītēm, maisiņiem u. tml. Kopš 2006. g. Rēzeknē darbojas reģionālā raidstacija „Latgolys Radeja”.
Intresting info
20. gs. 20. g. beigās latgaliešu bērni pirmajās divās klasēs visus mācību priekšmetus mācās latgaliski, bet ar 3. klasi klāt nāk arī pārnovada latviešu valoda. Rēzeknes Pedagoģiskās vidusskolas mācību plānā ir mācību priekšmets „Latgaliešu izloksne”, savukārt skolotāju institūtu mācību plānā – „Latgales izloksne (Latgalē)” („Rēzeknes Valsts skolotāju institūts. 1925–1944”, 1998, 13, 37).