| Name | „Latgolys simfoneja”, „Latgales simfonija”, „Latgalos simfonija”, “The Latgale Symphony”, “Латгальская сiмфонiя” |
| Author | Ingars Gusāns |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Vārds simfonija ir saistāms ar grieķu – συμφωνία ‘saskaņa, harmonija’. Tas ir skaņdarbs, kas laika gaitā izaudzis līdz apjomīgam muzikālam darbam, parasti ar 4 daļām, un tiek uzskatīts par ļoti nozīmīgu veikumu jebkura komponista daiļradē. „Latgolys simfoneja” asociējas ar: 1. Jāņa Ivanova Sesto simfoniju. 2. J. Ivanova personības daudzpusību. 3. J. Ivanova dienām.
Skaņdarbu „Latgales simfonija” veido 4 daļas, kas pakāpeniski izvērš vēstījumu par Latgales (Latgola) un tās cilvēku likteni, sākot ar vēlmi pēc atmodas un beidzot ar atbrīvošanos no kungu važām. Protams, ka idejas izvērsums notiek saskaņā ar padomju ideoloģijas dogmām, kā neatsveramu palīgu šajās cīņās rādot lielo kaimiņu (suseds) krievu (krīvi) tautu.
„Latgales simfonijas” pirmatskaņojums notika 1949. g. 19. septembrī, bet jau 1950. g. komponists saņēma Staļina 2. pakāpes prēmiju. Līdzās citiem J. Ivanova darbiem šī simfonija ir pazīstama ne tikai bijušās PSRS teritorijā, bet arī citviet pasaulē.
J. Ivanovs (1906–1983) – komponists, pedagogs, diriģents, sabiedriskais darbinieks, daudzu padomju laika goda nosaukumu un prēmiju laureāts. J. Ivanovs ir viens no izcilākajiem latviešu komponistiem, kas sarakstījis 21 simfoniju, kuras ir iekļautas Latviešu kultūras kanonā, 24 skicējumus klavierēm, 15 vokalīzes korim, 4 simfoniskās poēmas, 3 instrumentālos koncertus, 3 stīgu kvartetus, mūz. kinofilmai „Salna pavasarī”, „Zvejnieka dēls” (1957), tautasdziesmu apdares u. c. darbus.
Tieši tautas daiļrade un Latgales daba ir vieni no komponista daiļrades sākumā iedvesmas avotiem, to apliecina skaņdarbu nosaukumi: „Zilie ezeri” (zylūs azaru zeme), „Latgales ainavas”, „Padebešu kalns” (Muokūņkolns), „Rāzna”; arī vēlāk simfonijās tiek izmantotas tautasdziesmu tēmas, tādējādi saglabājot šo individualitāti visā daiļradē un spilgti pierādot vairākās tautasdziesmu apdarēs: „Aiz azara bolti bārzi”, „Aiz ezera augsti kalni”, „Tōli dzeivoj muna mīlō” („Tuoli dzeivoj muna mīluo”) u. c.
1984. g. tiek nodibināta J. Ivanova prēmija un Rēzeknes (Rēzekne) mūzikas vidusskolai piešķirts izcilā komponista J. Ivanova vārds. Par godu tam trīs dienas notiek komponistam veltīti koncerti un atklāts tēlnieces Martas Langes veidotais J. Ivanova skulpturālais portrets.
1983. g. aizsāktās J. Ivanova mūzikas dienas, kas laika gaitā izvēršas par ilglaicīgāko un nozīmīgāko akadēmiskās mūz. pasākumu Latgalē.
Skaņdarbu „Latgales simfonija” veido 4 daļas, kas pakāpeniski izvērš vēstījumu par Latgales (Latgola) un tās cilvēku likteni, sākot ar vēlmi pēc atmodas un beidzot ar atbrīvošanos no kungu važām. Protams, ka idejas izvērsums notiek saskaņā ar padomju ideoloģijas dogmām, kā neatsveramu palīgu šajās cīņās rādot lielo kaimiņu (suseds) krievu (krīvi) tautu.
„Latgales simfonijas” pirmatskaņojums notika 1949. g. 19. septembrī, bet jau 1950. g. komponists saņēma Staļina 2. pakāpes prēmiju. Līdzās citiem J. Ivanova darbiem šī simfonija ir pazīstama ne tikai bijušās PSRS teritorijā, bet arī citviet pasaulē.
J. Ivanovs (1906–1983) – komponists, pedagogs, diriģents, sabiedriskais darbinieks, daudzu padomju laika goda nosaukumu un prēmiju laureāts. J. Ivanovs ir viens no izcilākajiem latviešu komponistiem, kas sarakstījis 21 simfoniju, kuras ir iekļautas Latviešu kultūras kanonā, 24 skicējumus klavierēm, 15 vokalīzes korim, 4 simfoniskās poēmas, 3 instrumentālos koncertus, 3 stīgu kvartetus, mūz. kinofilmai „Salna pavasarī”, „Zvejnieka dēls” (1957), tautasdziesmu apdares u. c. darbus.
Tieši tautas daiļrade un Latgales daba ir vieni no komponista daiļrades sākumā iedvesmas avotiem, to apliecina skaņdarbu nosaukumi: „Zilie ezeri” (zylūs azaru zeme), „Latgales ainavas”, „Padebešu kalns” (Muokūņkolns), „Rāzna”; arī vēlāk simfonijās tiek izmantotas tautasdziesmu tēmas, tādējādi saglabājot šo individualitāti visā daiļradē un spilgti pierādot vairākās tautasdziesmu apdarēs: „Aiz azara bolti bārzi”, „Aiz ezera augsti kalni”, „Tōli dzeivoj muna mīlō” („Tuoli dzeivoj muna mīluo”) u. c.
1984. g. tiek nodibināta J. Ivanova prēmija un Rēzeknes (Rēzekne) mūzikas vidusskolai piešķirts izcilā komponista J. Ivanova vārds. Par godu tam trīs dienas notiek komponistam veltīti koncerti un atklāts tēlnieces Martas Langes veidotais J. Ivanova skulpturālais portrets.
1983. g. aizsāktās J. Ivanova mūzikas dienas, kas laika gaitā izvēršas par ilglaicīgāko un nozīmīgāko akadēmiskās mūz. pasākumu Latgalē.
Intresting info
1923. g. J. Ivanova sacerētā esperanto himna „IDO” Vīnes starptautiskajā konkursā iegūst godalgu, kas iedrošina jauno komponistu nopietni pievērsties mūzikai (jaunībā J. Ivanovs arī gleznojis un domājis pat par stāšanos Latvijas Mākslas akadēmijā). Viņš ir viens no retajiem komponistiem, kuram piemīt krāsu dzirde, viņš mūzikas tonalitātes, skaņkārtas un saskaņas redzēja krāsās (I. Lūsiņa „Jāņa Ivanova krāsas”, 2006, http://www.diena.lv/arhivs/).