| Name | Muokūņkolns, Mākoņkalns, Muokunkalnis, Cloud mountain, Mаконькалнс |
| Author | Iveta Graudiņa |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Muokūņkolns (arī Volkenbergs, Padebešu kolns) atrodas Latgales (Latgola) augstienes centrālajā daļā, 2 km uz dienvidiem no Rāznas ezera (Rāzna), Rēzeknes nov. Muokūņkolna pag. Muokūņkolns ir otrais augstākais pakalns Latgalē (absolūtais augstums 247,9 m virs jūras līmeņa, relatīvais augstums 60 m, garums 0,6 km, platums 0,5 km). Muokūņkolnu raksturo: 1. Volkenbergas pilsdrupas. 2. Tūrisma objekti. 3. Noteikta Latgales mākslas simbolika.
Volkenbergas pilsdrupas (1250–1252) Muokūņkolnā ir valsts nozīmes arhititektūras piemineklis. Līdz mūsdienām saglabājušies lielās mūra sienas fragmenti. Nostāsti vēsta par pazemes eju, kas vedusi no Volkenbergas zem Rāznas ezera līdz pat Ismeras ezera krastam. Ar Livonijas ordeņa pilsdrupām saistītas vairākas teikas. Pazīstamākā no tām vēsta par valdnieku, kurš dzīvojis Volkenbergas pilī (Padebešu kalnā) un kuram bijušas 3 meitas.
Muokūņkolns ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Latgalē 20. gs. 20.–30. g.
Muokūņkolns jeb Padebešu kalns ir dzejnieku, rakstnieku, mākslinieku iedvesmas avots. Viena no visu laiku populārākajām un iemīļotākajām kora dziesmām „Ezerzeme” (zylūs azaru zeme) tiek atskaņota visos dziesmu svētkos. Arī RA himnā (Arno Eversa mūzika, O. Kūkuoja teksts) tiek pieminēts Padebešu kalns. Latgaliešu dzejniece Marija Andžāne (Škaune) uzrakstījusi veltījuma dzejoli „Mōkuļkolnam”, to saistot ar dzimtenes ilgām un latgaļu senatnes varenību. Jāņa Ivanova („Latgales simfonija”) simfoniskās svītas „Zilie ezeri” ievada tēlojums „Padebešu kalns” tapis 1938. g. varenā Muokūņkolna iespaidā. Artura Rubeņa (Bieržgaļs) pasaku lugu ciklā par Latgales vēsturi viena no lugām ir „Mōkuļkolna piļs dōrgumi”. Muokūņkolna un nogrimušās pils motīvs iedvesmojis ne vien latgaliešu, bet arī latviešu autorus.
Volkenbergas pilsdrupas (1250–1252) Muokūņkolnā ir valsts nozīmes arhititektūras piemineklis. Līdz mūsdienām saglabājušies lielās mūra sienas fragmenti. Nostāsti vēsta par pazemes eju, kas vedusi no Volkenbergas zem Rāznas ezera līdz pat Ismeras ezera krastam. Ar Livonijas ordeņa pilsdrupām saistītas vairākas teikas. Pazīstamākā no tām vēsta par valdnieku, kurš dzīvojis Volkenbergas pilī (Padebešu kalnā) un kuram bijušas 3 meitas.
Muokūņkolns ir viens no populārākajiem tūrisma objektiem Latgalē 20. gs. 20.–30. g.
Muokūņkolns jeb Padebešu kalns ir dzejnieku, rakstnieku, mākslinieku iedvesmas avots. Viena no visu laiku populārākajām un iemīļotākajām kora dziesmām „Ezerzeme” (zylūs azaru zeme) tiek atskaņota visos dziesmu svētkos. Arī RA himnā (Arno Eversa mūzika, O. Kūkuoja teksts) tiek pieminēts Padebešu kalns. Latgaliešu dzejniece Marija Andžāne (Škaune) uzrakstījusi veltījuma dzejoli „Mōkuļkolnam”, to saistot ar dzimtenes ilgām un latgaļu senatnes varenību. Jāņa Ivanova („Latgales simfonija”) simfoniskās svītas „Zilie ezeri” ievada tēlojums „Padebešu kalns” tapis 1938. g. varenā Muokūņkolna iespaidā. Artura Rubeņa (Bieržgaļs) pasaku lugu ciklā par Latgales vēsturi viena no lugām ir „Mōkuļkolna piļs dōrgumi”. Muokūņkolna un nogrimušās pils motīvs iedvesmojis ne vien latgaliešu, bet arī latviešu autorus.
Intresting info
Muokūņkolna apkaimē ir vairāki interesanti dižakmeņi. Jaunstašuļu Velna (valns) pēdas akmens (Velna zābaks, Čorta pāds) ieslīpajā virsmā ir redzams kailas cilvēka pēdas nospiedumam līdzīgs veidojums. Ir nostāsti („Latvijas enciklopēdija, III.”, 2005, 164; Z. Žukova „Latvijas zili zaļā rota”, 2001, 220), ka zem akmens paslēpta manta un ka ūdens, kas sakrājies velna pēdā, izmantots mājlopu ārstēšanā (čaraunīks). Turpat netālu atrodas Zirga (zyrgs) pēdas akmens ar dziļu iedobumu, kurā salijušais lietus ūdens arī izmantots ārstniecībā. Ir arī Ļoļu Velna pēdas akmens, kurš kā ģeoloģisks piemineklis reģistrēts jau 20. gs. 30. gados, kā arī Āžmugura un turpat blakus – Platais akmens. Tā iedobumā uzkrātais ūdens derējis kārpu iznīdēšanai. Vietējie iedzīvotāji, jautāti par akmeņu izvietojumu, zina stāstīt teiku („Dabas un vēstures kalendārs 2000”, 1999, 172), ka Velns uz netālu esošo Muokūņkolnu nesis akmeni, bet tajā mirklī iedziedājies gailis, Velns nosviedis akmeni zemē, tas no kritiena pārplīsis, bet pats Velns bēgot atstājis savu pēdu nospiedumus divos citos akmeņos: viena kāja Velnam bijusi cilvēka, otra – zirga.