| Name | Varakļuoni, Varakļāni, Varaklianai, Varakļuoni, Варакляны |
| Author | Iveta Mietule |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Varakļuoni ir latviska Vidzemes pierobežas mazpilsēta. Viens no populārākajiem uzskatiem par Varakļuonu vārda etimoloģiju – vārds Varakļuoni veidojies no salikteņa vara klāni. Pļavas (pļova) un purvi (pūrs) šajā teritorijā ir bijuši bagāti ar rāvu, kas atgādinājusi vara krāsu. Varakļuoni asociējas ar: 1. Balto pili. 2. Izcilām personībām. 3. Daudzveidīgu mākslas tēlu.
Kopš 15. gs. Varakļuonūs vēsturē nedzēšamas pēdas ir atstājusi Borhu dinastija, it sevišķi tās pārstāvis grāfs Mihaels Borhs, kura laikā tika veidots Varakļuonu muižas pils un parka ansamblis. Viņš uz Varakļuonim ataicināja itāļu arhitektu Vinčenco Macoti, kas projektēja ne tikai muižas pili un dārzu, bet arī veidoja Varakļuonu miesta centra ansambli, Svētā Viktora kapelu, Romas katoļu baznīcu.
Arī 21. gs., viesojoties šajā mazpilsētā, noteikti var apgalvot, ka tā ir pilsēta ar baltās krāsas dominanti ne tikai arhitektūras pieminekļos, bet arī mūsdienu celtnēs, kā arī dzejā, kur Varakļuoni ir raduši sev spilgtu metaforu Baltā pilsēta.
Garīgo vērtību ģenerēšana un inteliģences veidošanās Varakļuonūs ir ar senām vēsturiskām saknēm, jo jau 18. gs. Varakļuonu muižas īpašnieks M. Borhs bija Eiropā pazīstams dabas zinātnieks, mineralogs un literāts.
Kultūrvēsturiskajā grāmatā „Varakļāni un varakļānieši” ir apkopots pazīstamāko novada inteliģences pārstāvju saraksts, kurā iekļauti 27 literāti, 26 sabiedriskie darbinieki un publicisti, 10 politiķu, 21 garīdznieks (bazneickungs), 15 mākslinieku un diriģentu, 28 zinātnes un augstskolu darbinieki, 14 ekonomistu un tautsaimnieku, 14 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru u. c.
Izcilas Varakļuonu dzimtas (Strodu, Poču u. c.) un viņu dzīves līkloči ir literāri tēli Konstantīna Stroda-Plencinīka atmiņu izdomu romānā „Tas sākās Varakļānos” (1988). Varakļuonu vārds skan arī dziesmās, piemēram, Latgales dāmu popa „Varakļōni 5–5”.
Kopš 15. gs. Varakļuonūs vēsturē nedzēšamas pēdas ir atstājusi Borhu dinastija, it sevišķi tās pārstāvis grāfs Mihaels Borhs, kura laikā tika veidots Varakļuonu muižas pils un parka ansamblis. Viņš uz Varakļuonim ataicināja itāļu arhitektu Vinčenco Macoti, kas projektēja ne tikai muižas pili un dārzu, bet arī veidoja Varakļuonu miesta centra ansambli, Svētā Viktora kapelu, Romas katoļu baznīcu.
Arī 21. gs., viesojoties šajā mazpilsētā, noteikti var apgalvot, ka tā ir pilsēta ar baltās krāsas dominanti ne tikai arhitektūras pieminekļos, bet arī mūsdienu celtnēs, kā arī dzejā, kur Varakļuoni ir raduši sev spilgtu metaforu Baltā pilsēta.
Garīgo vērtību ģenerēšana un inteliģences veidošanās Varakļuonūs ir ar senām vēsturiskām saknēm, jo jau 18. gs. Varakļuonu muižas īpašnieks M. Borhs bija Eiropā pazīstams dabas zinātnieks, mineralogs un literāts.
Kultūrvēsturiskajā grāmatā „Varakļāni un varakļānieši” ir apkopots pazīstamāko novada inteliģences pārstāvju saraksts, kurā iekļauti 27 literāti, 26 sabiedriskie darbinieki un publicisti, 10 politiķu, 21 garīdznieks (bazneickungs), 15 mākslinieku un diriģentu, 28 zinātnes un augstskolu darbinieki, 14 ekonomistu un tautsaimnieku, 14 Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru u. c.
Izcilas Varakļuonu dzimtas (Strodu, Poču u. c.) un viņu dzīves līkloči ir literāri tēli Konstantīna Stroda-Plencinīka atmiņu izdomu romānā „Tas sākās Varakļānos” (1988). Varakļuonu vārds skan arī dziesmās, piemēram, Latgales dāmu popa „Varakļōni 5–5”.
Intresting info
Viens no Varakļuonus raksturojošo teiku motīviem ir par Lielo Zābaku, t. i., kučieri, kam bijuši lieli zābaki un kas bijis ļoti uzticīgs savam grāfam, bet iemīlējies grāfa meitā Jadvigā (A. Ancelāne „Latviešu tautas teikas”, 1988, 170): Borham bejuse vīna skaista meita, kuru saukuši par skaistū Jadvigu. Jadviga ar Zōboku īpasazynuse jau pošā bērneibā, tōpēc ari vīns ūtru mīļojuši. Kaidu dīnu Zōboks ar Jadvigu runōjuši sovā ustobā, te nagaidūt īgōjis Borhs un stingri nūlīdzis jim sasatikt. Pagōjis kaids laiceņš (..) Durovys atsprōgušys ar lelu trūksni, un otkon īskrējis Borhs. Ōtrōs dusmōs Borhs pavēlējis zūbynam sakopōt Zōboku, un tys bejis ari izdareits.