Name | Susātivs, ēna, šešėlis, shadow, цень |
Author | Ilga Šuplinska |
Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Susātivs (arī susētivs, susātive, āna, sajs, pakriesļs, pakrieslis): 1. Cilvēka (dzīvas būtnes) ēna. 2. Garīgais devums. 3. Cilvēka patiesā (bieži vien apslēptā vai aizliegtā) būtība.
Senākajos laikos susātivs bija viens no stuņdinīka aizstājējiem. Taču utilitārā susātiva nozīme ir mazinājusies, izvēršot vārda pārnestās nozīmes aktualitāti.
Vēsturiskās attīstības gaitā ir veidojies stereotips, ka susātivs ir kaut kas nosodāms (piemēram, sociālās vai ekonomiskās dzīves nevēlamās parādības apzīmē ar ēnu) vai arī nespējīgs pastāvēt atsevišķi, atkarīgais lielums (piemēram, vergs, kalps, suns). Kristietībā sludinātā paklausība, patriarhālais domāšanas modelis liek uzlūkot par tādu sievieti (kārdinātāju, pavedinātāju, mātišķās lomas nodevēju). 20. gs. sākuma latgaliešu literatūrā kristīgajam romantismam (Marija Andžāne (Škaune), Alberts Spoģis) ir raksturīgi visu tehnisko, laikmetisko uztvert par dabiskā pretstatu, arī ēnu.
21. gs. sākumā tradīcija „Ēnu diena” pamazām ienāk arī Latgalē. Mūsdienās skolēnu ēnas labprāt izvēlas vērot finansiāli izdevīgu vai varas pozīciju ziņā ietekmīgu profesiju pārstāvjus. Var teikt, ka šādi vērojama susātiva materializēšanās.
Pastāv vēl fiziskā un garīgā susātiva šķīrums, pēdējo vienkāršojot un rādot kā citu cilvēku viedokli par aizgājēju (Antona Zvīdra gadījumā vispārinot, ka susātivs ir atstātie darbi).
Filozofiskā skatījumā katrs cilvēks, meklējot dzīves jēgu, sastopas ar savu ēnu – nezināmo, aizliegto, noklusēto, provocējošo. Ēnu var izkopt, tuvojoties dzīves jēgai un piepildot to no lokālā līdz globālajam līmenim, risinot problēmas, esot attīstībā, realizējot idejas praksē.
20. gs., pieaugot antropoloģijas, psiholoģijas un psihoanalīzes pētījumu skaitam, mainās arī susātiva izpratne. Latgaliešu literatūrā to aizsāk M. Andžāne stāstā „Malns cylvāks, bolts susātivs”, kurā galvenais varonis Aleksandrs Rynčs pierāda, ka svarīgi ir nepazaudēt sevi, savu būtību, pat ja sabiedrība, tuvākie cilvēki to nesaprot vai tas nav laikmetam aktuāli. Tieši šī susātiva nozīme kā jautājums vai atbilde par cilvēka, sabiedrības patieso būtību ir aktualizēta 2 izdevumos: mūsdienu dzejas antoloģijā „Susātivs” (sakārtojusi Ilga Šuplinska, 2008) un CD „Bolts susātivs” (O. Kūkuoja teksts, Sovvaļnīka mūzika, 2010).
Senākajos laikos susātivs bija viens no stuņdinīka aizstājējiem. Taču utilitārā susātiva nozīme ir mazinājusies, izvēršot vārda pārnestās nozīmes aktualitāti.
Vēsturiskās attīstības gaitā ir veidojies stereotips, ka susātivs ir kaut kas nosodāms (piemēram, sociālās vai ekonomiskās dzīves nevēlamās parādības apzīmē ar ēnu) vai arī nespējīgs pastāvēt atsevišķi, atkarīgais lielums (piemēram, vergs, kalps, suns). Kristietībā sludinātā paklausība, patriarhālais domāšanas modelis liek uzlūkot par tādu sievieti (kārdinātāju, pavedinātāju, mātišķās lomas nodevēju). 20. gs. sākuma latgaliešu literatūrā kristīgajam romantismam (Marija Andžāne (Škaune), Alberts Spoģis) ir raksturīgi visu tehnisko, laikmetisko uztvert par dabiskā pretstatu, arī ēnu.
21. gs. sākumā tradīcija „Ēnu diena” pamazām ienāk arī Latgalē. Mūsdienās skolēnu ēnas labprāt izvēlas vērot finansiāli izdevīgu vai varas pozīciju ziņā ietekmīgu profesiju pārstāvjus. Var teikt, ka šādi vērojama susātiva materializēšanās.
Pastāv vēl fiziskā un garīgā susātiva šķīrums, pēdējo vienkāršojot un rādot kā citu cilvēku viedokli par aizgājēju (Antona Zvīdra gadījumā vispārinot, ka susātivs ir atstātie darbi).
Filozofiskā skatījumā katrs cilvēks, meklējot dzīves jēgu, sastopas ar savu ēnu – nezināmo, aizliegto, noklusēto, provocējošo. Ēnu var izkopt, tuvojoties dzīves jēgai un piepildot to no lokālā līdz globālajam līmenim, risinot problēmas, esot attīstībā, realizējot idejas praksē.
20. gs., pieaugot antropoloģijas, psiholoģijas un psihoanalīzes pētījumu skaitam, mainās arī susātiva izpratne. Latgaliešu literatūrā to aizsāk M. Andžāne stāstā „Malns cylvāks, bolts susātivs”, kurā galvenais varonis Aleksandrs Rynčs pierāda, ka svarīgi ir nepazaudēt sevi, savu būtību, pat ja sabiedrība, tuvākie cilvēki to nesaprot vai tas nav laikmetam aktuāli. Tieši šī susātiva nozīme kā jautājums vai atbilde par cilvēka, sabiedrības patieso būtību ir aktualizēta 2 izdevumos: mūsdienu dzejas antoloģijā „Susātivs” (sakārtojusi Ilga Šuplinska, 2008) un CD „Bolts susātivs” (O. Kūkuoja teksts, Sovvaļnīka mūzika, 2010).