| Name | Patmalis, dzirnavas, malūnas, mill, млын |
| Author | Inese Ločmele |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Patmalis (arī patmaļas, vējoneicas, viejineicys, vējavas, meļnīcas, zērnovas, dziernovys) Latgales kultūrtelpā ir: 1. Tautsaimniecības reālija. 2. Tūrisma objekts. 3. Kultūrvides simbols.
Ar patmaļom šaurākā nozīmē saprot ierīci, kurā notika graudu pārstrāde miltos, grūbās, putraimos, plašākā – ēku, kurā šāda ierīce darbojās un kur veica dažādus darbus: zāģēja dēļus, kārsa vilnu (vuška), vēla vadmalu, kulstīja lynus, mala ģipsi u. c.
Īpaši ainavā izcēlās vēja patmalis, jo tika būvētas izolēti no citām ēkām – uz pakalna vai atklātā laukā – un bija pazīstamas pēc augstā koka vai laukakmeņu korpusa, 4 (arī 6 vai 8) spārniem. Tās bija ar savdabīgu romantiku apvītas un simbolizēja harmonisku pasaules kārtības ainu.
Mūsdienās par patmaļu infrastruktūru, apkārtnes uzturēšanu un sakopšanu rūpējas privātīpašnieki vai pašvaldības. Lielākā daļa patmaļu ir tūrisma objekti.
Patmaļu modernais variants ir, piemēram, akciju sabiedrība „Rēzeknes dzirnavnieks” (dibināts 1949). Uzņēmums darbojas tādās jomās kā graudaugu un sēklu iepirkšana, apstrāde, spēkbarības un miltu ražošana, kā arī gatavās produkcijas realizācija u. tml. un ir viens no lielākajiem šāda veida pakalpojumu nodrošinātājiem Latgalē.
Patmalis laika gaitā nostiprinājušās kā Latgalei raksturīgs kultūrvides simbols.
21. gs. sākumā joprojām sastopami ar patmalem saistīti vietu, māju, ielu, uzņēmumu u. c. nosaukumi. Patmaļu motīvs plaši ieviesies rotaļās un tautas dejās (dziga).
Patmalis pārnestā nozīmē izsaka pārmaiņas, juku laikus arī sabiedriskajā dzīvē. Publicists un sabiedriskais darbinieks B. Briška grāmatā „Latgali politiskajōs patmaļōs” (1957) skata, kādi notikumi Latgalē risinājušies līdz 20. gs. 40. gadiem un kā tie ietekmējuši tās iedzīvotāju likteni.
Mūsdienās vēja patmaļu izmantojums organizāciju vai pasākumu simbolikā uzsver to kultūrvēsturisko nozīmi, akcentē saikni ar pagātni, piemēram, Riebiņu novada logo, „Vosoruošonys” (LVLKSA) karogs ar vēja patmalem centrā.
Ar patmaļom šaurākā nozīmē saprot ierīci, kurā notika graudu pārstrāde miltos, grūbās, putraimos, plašākā – ēku, kurā šāda ierīce darbojās un kur veica dažādus darbus: zāģēja dēļus, kārsa vilnu (vuška), vēla vadmalu, kulstīja lynus, mala ģipsi u. c.
Īpaši ainavā izcēlās vēja patmalis, jo tika būvētas izolēti no citām ēkām – uz pakalna vai atklātā laukā – un bija pazīstamas pēc augstā koka vai laukakmeņu korpusa, 4 (arī 6 vai 8) spārniem. Tās bija ar savdabīgu romantiku apvītas un simbolizēja harmonisku pasaules kārtības ainu.
Mūsdienās par patmaļu infrastruktūru, apkārtnes uzturēšanu un sakopšanu rūpējas privātīpašnieki vai pašvaldības. Lielākā daļa patmaļu ir tūrisma objekti.
Patmaļu modernais variants ir, piemēram, akciju sabiedrība „Rēzeknes dzirnavnieks” (dibināts 1949). Uzņēmums darbojas tādās jomās kā graudaugu un sēklu iepirkšana, apstrāde, spēkbarības un miltu ražošana, kā arī gatavās produkcijas realizācija u. tml. un ir viens no lielākajiem šāda veida pakalpojumu nodrošinātājiem Latgalē.
Patmalis laika gaitā nostiprinājušās kā Latgalei raksturīgs kultūrvides simbols.
21. gs. sākumā joprojām sastopami ar patmalem saistīti vietu, māju, ielu, uzņēmumu u. c. nosaukumi. Patmaļu motīvs plaši ieviesies rotaļās un tautas dejās (dziga).
Patmalis pārnestā nozīmē izsaka pārmaiņas, juku laikus arī sabiedriskajā dzīvē. Publicists un sabiedriskais darbinieks B. Briška grāmatā „Latgali politiskajōs patmaļōs” (1957) skata, kādi notikumi Latgalē risinājušies līdz 20. gs. 40. gadiem un kā tie ietekmējuši tās iedzīvotāju likteni.
Mūsdienās vēja patmaļu izmantojums organizāciju vai pasākumu simbolikā uzsver to kultūrvēsturisko nozīmi, akcentē saikni ar pagātni, piemēram, Riebiņu novada logo, „Vosoruošonys” (LVLKSA) karogs ar vēja patmalem centrā.
Intresting info
Izrādās (R. Puriņš „Senās vējdzirnavas: pa vējdzirnavu vēstures lappusēm”, 1987, 8–10; A. Teivens „Latvijas dzirnavas”, 1985, 72, 147): Ūdens dzirnavas, kas radušās Seno Austrumu zemēs, minētas antīko autoru darbos 2. gs. p. m. ē, bet pirmās dzirnavas ar vertikālo apakšējās plūsmas ūdensratu un koka zobratu pārvadu tika konstruētas Senajā Romā 1. m. ē. gs. Pārstrādes ražīguma dēļ vēlāk strauji izplatījās romāņu, ģermāņu, slāvu zemēs. Latvijā tās sāka būvēt pie ordeņa un bīskapa pilīm. Pirmoreiz rakstos ūdens dzirnavas Latgalē pieminētas 1464. g. sakarā ar zemesgabala izlēņošanu pie Zaļmuižas (Rogovka). 1920. g. Latgalē funkcionēja 105 ūdens dzirnavas, bet 20. gs. 30. g. beigās – 146.
Ar vēja spēku darbināmu patmalis pirmsākumi rodami Persijā 7. gs. Latgalē pirmās vēja dzirnavas 1730. g. uzcēluši jezuīti.
Ar vēja spēku darbināmu patmalis pirmsākumi rodami Persijā 7. gs. Latgalē pirmās vēja dzirnavas 1730. g. uzcēluši jezuīti.