| Name | Agatys dīna, Sv. Agates diena, šv. Agotos diena, St Agatha’s day, дзень св. Агаты |
| Author | Sandra Ūdre |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Sv. Agatys dīna (arī Guņs dīna) ir 5. februārī. Sv. Agate par ticības apliecinājumu Kristum (Dīvs) un atteikšanos precēties ar Sicīlijas pārvaldnieku Kvintiānu (3. gs.) tika mocīta: ar ugunī nokaitētām stangām viņai izrāva krūtis. Kad cilvēki pie viņas kapa lūdza aizsardzību pret vulkāna izvirdumu, lavas uguns apstājās.
Sv. Agates kults latgalīšim, tāpat kā lītaunīkim un boltkrīvim, sinkrētiski savijies ar senajām tautām raksturīgo uguns kultu, un to atzīmējuši tieši šajā dienā. Pārējā Latvijā par Uguns dienu uzskata 10. augustā – sv. mocekļa Laurencija jeb Labrenča dienu. Uguns izpausmes latgalieša dzīvē aplūkojamas trīs aspektos: 1. Praktisks siltuma un gaismas avots. 2. Dzīvībai un iedzīvei bīstams posts. 3. Mūžīgās atjaunošanās radošais spēks.
Līdz sērkociņu izgudrošanai 19. gs. uguni nepārtraukti gailošu ogļu veidā. Senie latgaļi uguns kulta iespaidā tās aizsardzībai izmanto uguns krustu – svastiku. Telpu apgaismošanai lieto plānus, labi izžāvētus bērzu skalus. Parasti bērni tos tur rokā vai pieskata lōpturī (svečturs). 19. gs. latgaliešu mājās apgaismei ieviešas pirmie gaznīceni – pieticīgas petrolejas ietaises, ko vēlāk nomaina greznāki lukturi un lampas ar stikla kupolu.
Gadsimtiem ilgi par izplatītākajiem ugunsgrēku iemesliem Latgalē atzīstami šādi: latgaliešu mājokļi celti no viegli uzliesmojošiem materiāliem – koks, pakulas, salmu vai skaidu jumti (lietū samirkuši, tie kļūst par potenciāliem zibens novadītājiem); kā arī tas, ka mājas atrodas viena otrai cieši līdzās.
Par zīmīgāko ugunsgrēku Latgales vēsturē uzskata Jersikys degšanu 1209. g., ko simboliski saista ar latgaļu brīvības zaudēšanu. Postošākais 20. gs. ugunsgrēks Latgalē izcēlies 1938. g. 11. jūnijā Ludzā. Uguns ir klātesoša Latgales simbolikā, kultūrā, garīgajā izaugsmē. Jau senais latgaļu pūdnīks novērtē māla kvalitatīvās pārmaiņas ceplī. Katoļticība latgaliešiem nostiprinājusi priekšstatu par mirušo dvēseļu (Dvieseļu dīnys) šķīstītavu. 20. gs. latgaliešu dzejā, īpaši O. Kūkuoja daiļradē, nostiprinās metafora dzīve kā sadegšana.
Uguns kā aktīva vīrišķā spēka simboliskā manifestācija atklājas Konstances Daugules pirmajā latgaliešu oriģināldrāmā „Guņsgrāks” (1912). Savukārt Alberta Sprūdža stāstā „Guņsgrāks” (1939) daudzveidīgās guņs izpausmes transformējas psiholoģiski tveramās reālijās.
Ugunsgrēku daudz plosītās Dagdys pilsētas ģerboni rotā no pelniem atdzimstošais fēnikss – mūžīgās atjaunotnes simbols. Ziemeļlatgales laikrakstam padomju ideoloģijas apstākļos 1962. g. piešķirtais nossaukums „Vaduguns” (iznāk kopš 1950. g. 5. marta) nav mainījies un atklāj uguns simbola dziļāko semantiku Latgales kultūrtelpā.
Sv. Agates kults latgalīšim, tāpat kā lītaunīkim un boltkrīvim, sinkrētiski savijies ar senajām tautām raksturīgo uguns kultu, un to atzīmējuši tieši šajā dienā. Pārējā Latvijā par Uguns dienu uzskata 10. augustā – sv. mocekļa Laurencija jeb Labrenča dienu. Uguns izpausmes latgalieša dzīvē aplūkojamas trīs aspektos: 1. Praktisks siltuma un gaismas avots. 2. Dzīvībai un iedzīvei bīstams posts. 3. Mūžīgās atjaunošanās radošais spēks.
Līdz sērkociņu izgudrošanai 19. gs. uguni nepārtraukti gailošu ogļu veidā. Senie latgaļi uguns kulta iespaidā tās aizsardzībai izmanto uguns krustu – svastiku. Telpu apgaismošanai lieto plānus, labi izžāvētus bērzu skalus. Parasti bērni tos tur rokā vai pieskata lōpturī (svečturs). 19. gs. latgaliešu mājās apgaismei ieviešas pirmie gaznīceni – pieticīgas petrolejas ietaises, ko vēlāk nomaina greznāki lukturi un lampas ar stikla kupolu.
Gadsimtiem ilgi par izplatītākajiem ugunsgrēku iemesliem Latgalē atzīstami šādi: latgaliešu mājokļi celti no viegli uzliesmojošiem materiāliem – koks, pakulas, salmu vai skaidu jumti (lietū samirkuši, tie kļūst par potenciāliem zibens novadītājiem); kā arī tas, ka mājas atrodas viena otrai cieši līdzās.
Par zīmīgāko ugunsgrēku Latgales vēsturē uzskata Jersikys degšanu 1209. g., ko simboliski saista ar latgaļu brīvības zaudēšanu. Postošākais 20. gs. ugunsgrēks Latgalē izcēlies 1938. g. 11. jūnijā Ludzā. Uguns ir klātesoša Latgales simbolikā, kultūrā, garīgajā izaugsmē. Jau senais latgaļu pūdnīks novērtē māla kvalitatīvās pārmaiņas ceplī. Katoļticība latgaliešiem nostiprinājusi priekšstatu par mirušo dvēseļu (Dvieseļu dīnys) šķīstītavu. 20. gs. latgaliešu dzejā, īpaši O. Kūkuoja daiļradē, nostiprinās metafora dzīve kā sadegšana.
Uguns kā aktīva vīrišķā spēka simboliskā manifestācija atklājas Konstances Daugules pirmajā latgaliešu oriģināldrāmā „Guņsgrāks” (1912). Savukārt Alberta Sprūdža stāstā „Guņsgrāks” (1939) daudzveidīgās guņs izpausmes transformējas psiholoģiski tveramās reālijās.
Ugunsgrēku daudz plosītās Dagdys pilsētas ģerboni rotā no pelniem atdzimstošais fēnikss – mūžīgās atjaunotnes simbols. Ziemeļlatgales laikrakstam padomju ideoloģijas apstākļos 1962. g. piešķirtais nossaukums „Vaduguns” (iznāk kopš 1950. g. 5. marta) nav mainījies un atklāj uguns simbola dziļāko semantiku Latgales kultūrtelpā.
Intresting info
Apzīmējuma slaucama guņs rašanos saista ar tulkotāja kļūdu (J. Laganovskis „Pasaules atklāsme”, 1987, 289): Šķīstīšanas uguns poliski ir „czyściec“ (no „czyścić” – tīrīt). Tātad vajadzēja būt „teireišonas guņs”. Acīmredzot tulkotājs būs pazinis tikai vārdu „slauceit”, kas daļēji arī nozīmē tīrīšanu, kad runa ir par dubļu, putekļu un citu netīrumu slaucīšanu. Bet tad vajadzēja rakstīt „slauceišonas” nevis „slaucama guņs”.