| Name | Pūdnīks, podnieks, puodžius, potter, ганчар |
| Author | Inga Belasova |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Pūdnīks (arī keramikis, pūddars) – apdedzinātu māla (muols) izstrādājumu izgatavošanas meistars. Pūdnīks Latgales kultūrvēsturiskajā kontekstā saistās ar izpratni par: 1. Tradicionālu tautas mākslas amatu. 2. Mākslinieku. 3. „Pūdnīku dīnom”.
Podniecība ir viena no arhaiskākajām amatniecības (omots) nozarēm un tipiskākajām Latgolys kultūrzīmēm, kas tika izkopta vairāku gadu tūkstošu garumā, savukārt pūdnīks – sadzīves priekšmetu darinātājs (Latgolys keramika). Pūdnīka darba veikšanas svarīgākais nosacījums senatnē: brīvi pieejams māls un lēta malka. Tomēr nepieciešamo materiālu neregulārā pieejamība un zemnīka dzīvesveids raksturoja pūdnīka darbu kā sezonālu nodarbi un sirdslietu.
Podniecības tradīcijas Latgalē padomju periodā lielā mērā ir saglabātas, pateicoties mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta (Pujati) iniciatīvai, savukārt mūsdienās šo funkciju veic dažādas keramiķu apvienības.
Latgales podniecības attīstības vēsturē pūdnīki ir attīstījuši un pilnveidojuši māla, ūdens un uguns mākslu, apgūstot virpu, svēpēto dedzinājumu, angobu un sauso glazūru, tādējādi liekot pamatus lokālam Latgales keramikas stilam. Sākot ar 20. gs. 30. gados mākslinieciskie meklējumi paver ceļu dekoratīvajai keramikai – vāzēm, svečturim, galda un dekoratīviem traukiem, servīzēm u. tml.
Latgales pūdnīki – dižgari Andrejs Paulāns un Polikarps Vilcāns – norāda virzienu dekoratīvās formas izveidē, liekot pamatus tās turpmākajai attīstībai, ko pārņem un izkopj brāļi Kaļvas, brāļi Riuči, Antons Ušpelis, Staņislavs Vilcāns, Polikarps Čerņavskis, Jānis Backāns u. c. Pūdnīki labi pārzina dzimtā novada (dzymtuo zeme) vēsturi, folkloru un sadzīves paražas, ko prasmīgi iemūžina savos izstrādājumos un to detaļās. Īpaša meistarība jūtama velnu (valns) tematikā (Antons Šmulāns).
Latgalei raksturīgās krāsainās glazūras joprojām pielieto Vogulu dzimtas pūdnīki. 21. gs. atkal sāk dominēt melnās jeb svēpētās keramikas izstrādājumi, kurus kā suvenīrus ir iecienījuši pašmāju un ārzemju viesi (gosts) vai arī lieto modernā interjerā.
Tradicionālās „Pūdnīku dīnuos” (arī „Keramikys dīnys”), pateicoties J. Pujāta iniciatīvai, tika aizsāktas 1980. g. un izvērtās par nozīmīgiem ar folkloru un etnogrāfiju saistītiem svētkiem. Galvenais „Pūdnīku dīnu” mērķis ir popularizēt podniecības tradīcijas un veidot plašu Latgales novada keramiķu darbu izstādi.
Podniecība ir viena no arhaiskākajām amatniecības (omots) nozarēm un tipiskākajām Latgolys kultūrzīmēm, kas tika izkopta vairāku gadu tūkstošu garumā, savukārt pūdnīks – sadzīves priekšmetu darinātājs (Latgolys keramika). Pūdnīka darba veikšanas svarīgākais nosacījums senatnē: brīvi pieejams māls un lēta malka. Tomēr nepieciešamo materiālu neregulārā pieejamība un zemnīka dzīvesveids raksturoja pūdnīka darbu kā sezonālu nodarbi un sirdslietu.
Podniecības tradīcijas Latgalē padomju periodā lielā mērā ir saglabātas, pateicoties mākslas zinātnieka Jāņa Pujāta (Pujati) iniciatīvai, savukārt mūsdienās šo funkciju veic dažādas keramiķu apvienības.
Latgales podniecības attīstības vēsturē pūdnīki ir attīstījuši un pilnveidojuši māla, ūdens un uguns mākslu, apgūstot virpu, svēpēto dedzinājumu, angobu un sauso glazūru, tādējādi liekot pamatus lokālam Latgales keramikas stilam. Sākot ar 20. gs. 30. gados mākslinieciskie meklējumi paver ceļu dekoratīvajai keramikai – vāzēm, svečturim, galda un dekoratīviem traukiem, servīzēm u. tml.
Latgales pūdnīki – dižgari Andrejs Paulāns un Polikarps Vilcāns – norāda virzienu dekoratīvās formas izveidē, liekot pamatus tās turpmākajai attīstībai, ko pārņem un izkopj brāļi Kaļvas, brāļi Riuči, Antons Ušpelis, Staņislavs Vilcāns, Polikarps Čerņavskis, Jānis Backāns u. c. Pūdnīki labi pārzina dzimtā novada (dzymtuo zeme) vēsturi, folkloru un sadzīves paražas, ko prasmīgi iemūžina savos izstrādājumos un to detaļās. Īpaša meistarība jūtama velnu (valns) tematikā (Antons Šmulāns).
Latgalei raksturīgās krāsainās glazūras joprojām pielieto Vogulu dzimtas pūdnīki. 21. gs. atkal sāk dominēt melnās jeb svēpētās keramikas izstrādājumi, kurus kā suvenīrus ir iecienījuši pašmāju un ārzemju viesi (gosts) vai arī lieto modernā interjerā.
Tradicionālās „Pūdnīku dīnuos” (arī „Keramikys dīnys”), pateicoties J. Pujāta iniciatīvai, tika aizsāktas 1980. g. un izvērtās par nozīmīgiem ar folkloru un etnogrāfiju saistītiem svētkiem. Galvenais „Pūdnīku dīnu” mērķis ir popularizēt podniecības tradīcijas un veidot plašu Latgales novada keramiķu darbu izstādi.
Intresting info
Kopa „Pūdnīku skūla” (dibināta 1990) ar Evaldu Vasilevski priekšgalā rūpējas par tradicionālās podniecības saglabāšanu, uzsverot savu estētisko kredo („Pūdnīku skūla”, http://www.viss.lv/?p=149027): gudra atturība, vienkāršs, praktisks skaistums. Pirmatnēja nepabeigtība ir sena un mūsdienīga estētika.