| Name | Graule, mēsli, mėšlas, cowpat, гной |
| Author | Solvita Pošeiko |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Graule (arī grauļa, saulis pluociņs, kupača, pļecka) ir: 1. Dažu lielāku mājdzīvnieku, galvenokārt govs, mēsli, kas var tikt aplūkoti kā: 1.1. Zemes auglības vairotājs. 1.2. Ārstniecības līdzeklis. 1.3. Siltuma avots. 2. Nepatīkamu/nepiemērotu lielumu apzīmētājs.
Graule ir dabīgs zemnīkim vieglāk pieejamais un lētākais zemes barošanas līdzeklis. Kūtsmēslu nozīmi augsnes kvalitātes un ražas kvantitātes paaugstināšanā pauž sakāmvārds: Kur graule, tur grauds.
Lai graulis būtu noderīgas dārzu un pļavu (pļova) kopšanai, 20. gs. sāk. zemkopībā veikti dažādi pasākumi mēslu kvalitātes un kvantitātes uzlabošanai: lopi baroti ar sienu, salmiem (cysom) un graudiem; kūts (klāvs) bieži kaisīta ar salmiem. Tāpat, zemi mēslojot, ievēroti vairāki nosacījumi, piem., vecā mēnesī jāizved uz vienas desetīnas (1,0925 ha) ~100 mēslu vezumu; mēslus nevajag ieart slapjā zemē; smilšainā zemē tos ved vairākas reizes, lai tie nepārdegtu; ziemā vestos mēslus liek lielās gubās, kam apakšā kūdra u. c.
Latgalē vēl 20. gs. pirms Jāņiem (Juoņa dīna) tika rīkotas vērienīgas mēslu talkas (tolka).
Graule kā ārstniecības līdzeklis izmantots dažādu slimību ārstēšanai. Piem., garais klepus tika ārstēts ar karsta piena un graulis dzērienu. Liela nozīme graulei ir bijusi rētu sadziedēšanā.
Tā kā ganiem (gonūs īšona) lielākoties nebija apavu, graulis aukstajās dienās bija vienīgais kāju sildīšanas līdzeklis. Bet 20. gs. vidū uz Sibīriju deportētie latgalīši, lai pielāgotos ziemas klimatiskajiem apstākļiem, mājas (sāta) siltināšanā no ārpuses ir izmantojuši sakaltušas graulis, tās tika izmantotas arī par kurināmo materiālu.
Vārds graule tiek lietots, paužot emocionāli ekspresīvu nostāju. Piem., pārnestajā nozīmē to attiecina uz netīrīgu sievieti (nievājoši) vai neizskatīgu dāmu cepuri. Latgaliešu folklorā par netīrīgām sievietēm tiek uzskatītas nabadzes (nabogs), ubadzes, retāk mātes meitas – sliņķes un nevīžas.
Mūsdienās vārds graule tiek lietots arvien retāk, to aizvien biežāk aizstāj vispārinošais vienkāršrunas vārds syudi, kas apzīmē nevēlamu/nepatīkamu, pat bezizejas situāciju.
Graule ir dabīgs zemnīkim vieglāk pieejamais un lētākais zemes barošanas līdzeklis. Kūtsmēslu nozīmi augsnes kvalitātes un ražas kvantitātes paaugstināšanā pauž sakāmvārds: Kur graule, tur grauds.
Lai graulis būtu noderīgas dārzu un pļavu (pļova) kopšanai, 20. gs. sāk. zemkopībā veikti dažādi pasākumi mēslu kvalitātes un kvantitātes uzlabošanai: lopi baroti ar sienu, salmiem (cysom) un graudiem; kūts (klāvs) bieži kaisīta ar salmiem. Tāpat, zemi mēslojot, ievēroti vairāki nosacījumi, piem., vecā mēnesī jāizved uz vienas desetīnas (1,0925 ha) ~100 mēslu vezumu; mēslus nevajag ieart slapjā zemē; smilšainā zemē tos ved vairākas reizes, lai tie nepārdegtu; ziemā vestos mēslus liek lielās gubās, kam apakšā kūdra u. c.
Latgalē vēl 20. gs. pirms Jāņiem (Juoņa dīna) tika rīkotas vērienīgas mēslu talkas (tolka).
Graule kā ārstniecības līdzeklis izmantots dažādu slimību ārstēšanai. Piem., garais klepus tika ārstēts ar karsta piena un graulis dzērienu. Liela nozīme graulei ir bijusi rētu sadziedēšanā.
Tā kā ganiem (gonūs īšona) lielākoties nebija apavu, graulis aukstajās dienās bija vienīgais kāju sildīšanas līdzeklis. Bet 20. gs. vidū uz Sibīriju deportētie latgalīši, lai pielāgotos ziemas klimatiskajiem apstākļiem, mājas (sāta) siltināšanā no ārpuses ir izmantojuši sakaltušas graulis, tās tika izmantotas arī par kurināmo materiālu.
Vārds graule tiek lietots, paužot emocionāli ekspresīvu nostāju. Piem., pārnestajā nozīmē to attiecina uz netīrīgu sievieti (nievājoši) vai neizskatīgu dāmu cepuri. Latgaliešu folklorā par netīrīgām sievietēm tiek uzskatītas nabadzes (nabogs), ubadzes, retāk mātes meitas – sliņķes un nevīžas.
Mūsdienās vārds graule tiek lietots arvien retāk, to aizvien biežāk aizstāj vispārinošais vienkāršrunas vārds syudi, kas apzīmē nevēlamu/nepatīkamu, pat bezizejas situāciju.
Intresting info
Latgaliešu anekdotē graule spilgti raksturo latgaliešu attieksmi pret valsts pārvaldi pēc 1934. g. Kārļa Ulmaņa apvērsuma (J. Trūps „Latgaļu folklora”, 1968, 58): Mozais puika smiļktīs beja sazeimōjis vysaidas streipes, savilcis riņkus un kvadratus. – Kū tod tu, puiseit, te dori? – tēvišķeigi īsavaicōja pats vodūņs. – Un kas te vysas tōs streipes un linijas, un... vyss cyts? – Te, itymā ailē ir vysi pogosta vacōkī, – atbild mozais un pakužynoj salaseitōs vušku spireņas. – Un te augšōk, lelōkajūs riņkūs? – Te apriņku vacōkī, – un mozais otkon paboksta začu spireņas. – Hm... tai, tai. Var redzēt, bārns, ka tev ir jau pareiza saprosšona par vaļsts kōrteibu. Bet tik es naradzu te vēļ poša golvonō, – turpynoj vodūņs. – Tō lelō riņka vyds tev, puiseit, taids pavysam tukšs. Voi tur tev padūmā ari kas paradzāts?– Jā, gon! – drūši atbild mozais, – tur ir vīta pošam vodūņam. Es meklēju, jau vysu reitu meklēju. Bet leidz šam vēļ tik lelas spyras nikur naasmu varējis atrast.