| Name | Nabogs, nabags, vargšas, pauper, бедны |
| Author | Solvita Pošeiko |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Nabogs (arī ubogs, babuļnīks, babuļs, boguļs) – sabiedrības radīts galvenokārt cilvēka vērtējums pēc ārējiem (izskata, mantiskā stāvokļa) un iekšējiem (rakstura, zināšanām) kritērijiem, kas kopā ar noteiktu konotāciju un stereotipiem nostiprinājies kolektīvajā apziņā. Nabogs aplūkojams kā: 1. Daudzslāņains folkloras tēls: 1.1. Nabadzīgs lauku iedzīvotājs (opozīcija bagātajam). 1.2. Ubags (lūdzējs). 1.3. Maska gradzis. 2. Sociālās realitātes reprezentētājs Latgalē. 3. Kristietībā balstīta sociāla loma, pretstatīta neticīgajam, arī bagātniekam.
Nabogs vārdu savienojumos pauž runātāja attieksmi pret subjektu: mīļumu un rūpes. Laika gaitā jēdziena nabogs izpratne nedaudz mainījusies sociālekonomisko apstākļu ietekmē: nabogs kā apzīmējums vispārīgi attiecināts uz zemnīkim, arī uz bezzemniekiem un trūcīgiem lauku iedzīvotājiem, burlakūs gājējiem, bezdarbniekiem un cilvēkiem ar zemiem ienākumiem.
Naboga tēls folklorā lielākoties ir vīrietis, sieviete zagle vai pērkama sieviete apdziedāšanās tautasdziesmās. Reliģiskā un pagāniskā (nakryškuons) apvienojums biežāk sastopams pasakās, kur nabogs ir Dievs, kas apciemo neticīgos cilvēkus, dodot iespēju laboties ar noteiktu uzdevumu izpildi, parasti – naktsmāju un ēdiena došanu.
Ironiska, reizēm noraidoša konotācija vērojama pret nabogim, kas zog, aprunā citus un uzbāzīgi dara visu iespējamo, lai iegūtu ēdienu, naudu un naktsmājas. Kritiski šādu uzvedības modeli vērtējis publicists un dzejnieks Antons Slišāns (Ontons).
Gradzēs iešana līdz pat 20. gs. 60.–70. g. ir saistīta ar nabagmāju iemītniekiem un nabogim klusajā Ziemassvētku vakarā, lūdzot svētku ēdienu. Atnācējus nedrīkst izdzīt no mājas, lai nepiemeklētu nelaime. Gradzi kā masku raksturo netīra seja, vienkāršas drēbes un tarbas (ponori) ēdiena salikšanai.
Ar nabogu un nabadzību kopumā ir saistīta kristietībā postulētā askēzes ideja; pilnīgs sevis piepildījums un Dieva izjušana iespējama tikai atturīgā dzīvesveidā. Tādējādi nabogs tiek pielīdzināts Kristum.
Nabogs vārdu savienojumos pauž runātāja attieksmi pret subjektu: mīļumu un rūpes. Laika gaitā jēdziena nabogs izpratne nedaudz mainījusies sociālekonomisko apstākļu ietekmē: nabogs kā apzīmējums vispārīgi attiecināts uz zemnīkim, arī uz bezzemniekiem un trūcīgiem lauku iedzīvotājiem, burlakūs gājējiem, bezdarbniekiem un cilvēkiem ar zemiem ienākumiem.
Naboga tēls folklorā lielākoties ir vīrietis, sieviete zagle vai pērkama sieviete apdziedāšanās tautasdziesmās. Reliģiskā un pagāniskā (nakryškuons) apvienojums biežāk sastopams pasakās, kur nabogs ir Dievs, kas apciemo neticīgos cilvēkus, dodot iespēju laboties ar noteiktu uzdevumu izpildi, parasti – naktsmāju un ēdiena došanu.
Ironiska, reizēm noraidoša konotācija vērojama pret nabogim, kas zog, aprunā citus un uzbāzīgi dara visu iespējamo, lai iegūtu ēdienu, naudu un naktsmājas. Kritiski šādu uzvedības modeli vērtējis publicists un dzejnieks Antons Slišāns (Ontons).
Gradzēs iešana līdz pat 20. gs. 60.–70. g. ir saistīta ar nabagmāju iemītniekiem un nabogim klusajā Ziemassvētku vakarā, lūdzot svētku ēdienu. Atnācējus nedrīkst izdzīt no mājas, lai nepiemeklētu nelaime. Gradzi kā masku raksturo netīra seja, vienkāršas drēbes un tarbas (ponori) ēdiena salikšanai.
Ar nabogu un nabadzību kopumā ir saistīta kristietībā postulētā askēzes ideja; pilnīgs sevis piepildījums un Dieva izjušana iespējama tikai atturīgā dzīvesveidā. Tādējādi nabogs tiek pielīdzināts Kristum.
Intresting info
Par uboga vutim tiek dēvēta nezāle, kas aug labībā („Dzeive”, 1969, 20): nūsagotovōjuse sākla atgōdynoj maiseņu voi kuleiti, kurai augšējā golā ir divi kōseiši.