| Name | Skusts, lakats, skara, shawl, хустка |
| Author | Antra Kļavinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Skusts (arī austine, auts, lokots, kasinka, skora, snuotine, škeltine) – ‘kvadrātveida vai trīsstūrveida galvas, plecu, retāk kakla apsegs’; daguna skusts – ‘kabatlakats’. Latgales kultūrainavā skusts funkcionē kā: 1. Etnogrāfiska un lingvistiska vērtība. 2. Mātišķuma simbols. 3. Sievietes sociālās lomas un turīguma rādītājs.
Skusts ir viens no senākajiem apģērba elementiem: Latvijas arheoloģiskie atradumi liecina, ka jau 5.–9. gs. sieviešu apģērbā bijušas galvassegas un bagātīgāk rotātas plecu segas – villaines.
Senākais sievu galvassegas veids ir auts. Latgalē tas parasti austs no baltiem lynu diegiem, galos rotāts ar sarkanu izšuvumu, tamborētām mežģīnēm vai bārkstīm. Uz galvas to sien tā, lai abi gali nokarātos uz muguras un apakšējais būtu garāks par virsējo. Mūsdienās šaurā areālā (Ziemeļlatgales izloksnes) auts izmantots kā virsjēdziens dažādu skustu apzīmēšanai, tāpat kā Dienvidrietumlatgalē skora (lietuviešu skara; poļu skora ‘āda’), citviet Latgalē – lokots; skusts (poļu chusta, chustka; baltkrievu хуста).
19. gs. beigās Latgalē kā sievas (buoba), tā jaunavas vasarā galvā sien katūna, retāk zīda, 20. gs. vidū – kaprona, ziemā – parasti rūtainus vilnas skustus. Ikdienā ar skustu apsieti mati netraucē veikt dažādus darbus.
Plecu skusta priekštece ir vylnuone ‘liela vilnas plecu sega’. 19. gs. greznās, izšūtās villaines visvairāk nēsā Latgales rietumos, pamazām tās aizstāj izsags jeb snuotine. Aukstā laikā pāri snuotinei vai villainei segta leluo skora vai lielais skusts.
Literatūrā un folklorā skusts spilgti tēlots kā mātišķuma, senu tradīciju simbols. Lielajam skustam mātes mūžā ir arī praktiska funkcija – tas noder gan vēl nedzimušā mazuļa paslēpšanai no ļaunas acs, gan vēlāk – bērniņa ietīšanai.
Līdz mūsdienām kāzu tradīcijās (mičošanā) galvas rotas maiņa (plīvura noņemšana un skusta uzsiešana) liecina par nonākšanu grūtajā un atbildīgajā sievas kārtā.
Skusts ir viens no senākajiem apģērba elementiem: Latvijas arheoloģiskie atradumi liecina, ka jau 5.–9. gs. sieviešu apģērbā bijušas galvassegas un bagātīgāk rotātas plecu segas – villaines.
Senākais sievu galvassegas veids ir auts. Latgalē tas parasti austs no baltiem lynu diegiem, galos rotāts ar sarkanu izšuvumu, tamborētām mežģīnēm vai bārkstīm. Uz galvas to sien tā, lai abi gali nokarātos uz muguras un apakšējais būtu garāks par virsējo. Mūsdienās šaurā areālā (Ziemeļlatgales izloksnes) auts izmantots kā virsjēdziens dažādu skustu apzīmēšanai, tāpat kā Dienvidrietumlatgalē skora (lietuviešu skara; poļu skora ‘āda’), citviet Latgalē – lokots; skusts (poļu chusta, chustka; baltkrievu хуста).
19. gs. beigās Latgalē kā sievas (buoba), tā jaunavas vasarā galvā sien katūna, retāk zīda, 20. gs. vidū – kaprona, ziemā – parasti rūtainus vilnas skustus. Ikdienā ar skustu apsieti mati netraucē veikt dažādus darbus.
Plecu skusta priekštece ir vylnuone ‘liela vilnas plecu sega’. 19. gs. greznās, izšūtās villaines visvairāk nēsā Latgales rietumos, pamazām tās aizstāj izsags jeb snuotine. Aukstā laikā pāri snuotinei vai villainei segta leluo skora vai lielais skusts.
Literatūrā un folklorā skusts spilgti tēlots kā mātišķuma, senu tradīciju simbols. Lielajam skustam mātes mūžā ir arī praktiska funkcija – tas noder gan vēl nedzimušā mazuļa paslēpšanai no ļaunas acs, gan vēlāk – bērniņa ietīšanai.
Līdz mūsdienām kāzu tradīcijās (mičošanā) galvas rotas maiņa (plīvura noņemšana un skusta uzsiešana) liecina par nonākšanu grūtajā un atbildīgajā sievas kārtā.
Intresting info
Izrādās, ka Vidzemes pierobežā vīrieši godos nēsājuši kokla lakateņu, kas aizsedza svārku vaļējo daļu, bija sasprausts ar saspraudi (L. Latkovskis „Dzymtōs zemes ļaudis, 1”, 1966, 12): Borkavīši sovu kokla lakateņu, kas beja voi nu bolts kūkvylnas, pērkts lakateņš, voi ari drusku īdzaltons zeida lakateņš, sauce par elsini.