| Name | Latgolys Muora, Latgales Māra, Latgalos Mara, Māra of Latgale, латгальская Мара |
| Author | Valentīns Lukaševičs |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Kaut arī šim piemineklim ir pavisam cits oficiālais nosaukums („Vienoti Latvijai”), Latgolys Muora ir iegājies tautā, ieviesies publicistikā un daiļliteratūrā.
Latgolys Muora: 1. Galvenais, centrālais Latgales monuments. 2. Māksliniecisks Leona Tomašicka un Kārļa Jansona oriģināldarbs. 3. Latgaliešu mākslas tēls.
Tas, kas bazneicā ir altāris, kas mājā ir pavards, – tas kādai etniskai vai politiskai kopībai parasti ir memoriāls vai monumentāls piemineklis. Tā ir telpiski precīzi iezīmēta vieta, kur simboliska kompozīcija iemieso vienu vai nedaudzas pašas būtiskākās kādai etniskai vai politiskai kopībai sirdsdziļumā esošas idejas. Visbiežāk šīs būtiskās idejas ir ļoti līdzīgas (arhetipiskas): neatkarība, brīvība, diženuma veicinātāji, piemiņa kritušajiem varoņiem.
Latgolys garīgais centrs ir Aglyunys bazilika, bet politiskais – Latgolys Muorys piemineklis Rēzeknē. Tas ir arī viens no galvenajiem visas valsts monumentiem. Kopnacionāla nozīme ir Brīvības piemineklim un Brāļu kapu ansamblim Rīgā (Reiga), vēl šāda valstiski svarīga nozīme ir tikai Latgolys Muorys piemineklim Rēzeknē un Uzvaras piemineklim (1924) Cēsīs.
1924. g. 16. decembrī Rēzeknes domes deputāti pieņēma lēmumu, ka pilsētā ir jāuzceļ piemineklis, kas veltīts Latgales atbrīvošanai no svešām varām. Šo datumu var uzskatīt par pieminekļa idejas dzimšanas dienu. 1930. g. 6. jūnijā izjauca un uz citu vietu pārvietoja pilsētas domes nama priekšā esošo imperatoram Aleksandram II veltīto kapliču, bet tās vietā iesvētīja Latgolys Muorys pieminekļa pamatakmeni. 1939. g. 8. septembrī tas beidzot tika svinīgi atklāts (meta autors – L. Tomašickis, skulptors – K. Jansons).
Mūsdienās Latgolys Muorys vēsturiskās un simboliskās asociācijas spilgti parādītas dokumentālajā filmā „Latgales Māras ceļš” (režisors Voldemārs Ivdris, video režisors Māris Justs, 2009).
Kaut arī piemineklis sastāv no trīs piramidāli orientētām figūrām, tauta šo pieminekli ir „vienskaitliskojusi”. 1992. g. 13. augustā atjaunotais piemineklis tika svinīgi atklāts (padomju vara divas reizes pieminekli gāza – 1940. g., 1950. g.; bijis atjaunots nacistiskās okupācijas laikā (1943)).
Uzreiz pēc pieminekļa atklāšanas 1939. g. tas kļuva par zīmīgu (bet ne vairāk) objektu latgaliešu lirikā. Ir pietiekami daudz latgaliešu valodā sarakstītu dzejoļu, kuri ir veltīti Latgolys Muorys piemineklim vai arī kuros Latgolys Muorys ir centrālais, galvenais tēls. Parasti dzejnieki Latgolys Muorys tēlu interpretē ļoti tradicionāli (apraksta izskatu, beletrizē simboliskās nozīmes, velk paralēles starp pieminekļa un tautas likteņiem).
Latgolys Muora: 1. Galvenais, centrālais Latgales monuments. 2. Māksliniecisks Leona Tomašicka un Kārļa Jansona oriģināldarbs. 3. Latgaliešu mākslas tēls.
Tas, kas bazneicā ir altāris, kas mājā ir pavards, – tas kādai etniskai vai politiskai kopībai parasti ir memoriāls vai monumentāls piemineklis. Tā ir telpiski precīzi iezīmēta vieta, kur simboliska kompozīcija iemieso vienu vai nedaudzas pašas būtiskākās kādai etniskai vai politiskai kopībai sirdsdziļumā esošas idejas. Visbiežāk šīs būtiskās idejas ir ļoti līdzīgas (arhetipiskas): neatkarība, brīvība, diženuma veicinātāji, piemiņa kritušajiem varoņiem.
Latgolys garīgais centrs ir Aglyunys bazilika, bet politiskais – Latgolys Muorys piemineklis Rēzeknē. Tas ir arī viens no galvenajiem visas valsts monumentiem. Kopnacionāla nozīme ir Brīvības piemineklim un Brāļu kapu ansamblim Rīgā (Reiga), vēl šāda valstiski svarīga nozīme ir tikai Latgolys Muorys piemineklim Rēzeknē un Uzvaras piemineklim (1924) Cēsīs.
1924. g. 16. decembrī Rēzeknes domes deputāti pieņēma lēmumu, ka pilsētā ir jāuzceļ piemineklis, kas veltīts Latgales atbrīvošanai no svešām varām. Šo datumu var uzskatīt par pieminekļa idejas dzimšanas dienu. 1930. g. 6. jūnijā izjauca un uz citu vietu pārvietoja pilsētas domes nama priekšā esošo imperatoram Aleksandram II veltīto kapliču, bet tās vietā iesvētīja Latgolys Muorys pieminekļa pamatakmeni. 1939. g. 8. septembrī tas beidzot tika svinīgi atklāts (meta autors – L. Tomašickis, skulptors – K. Jansons).
Mūsdienās Latgolys Muorys vēsturiskās un simboliskās asociācijas spilgti parādītas dokumentālajā filmā „Latgales Māras ceļš” (režisors Voldemārs Ivdris, video režisors Māris Justs, 2009).
Kaut arī piemineklis sastāv no trīs piramidāli orientētām figūrām, tauta šo pieminekli ir „vienskaitliskojusi”. 1992. g. 13. augustā atjaunotais piemineklis tika svinīgi atklāts (padomju vara divas reizes pieminekli gāza – 1940. g., 1950. g.; bijis atjaunots nacistiskās okupācijas laikā (1943)).
Uzreiz pēc pieminekļa atklāšanas 1939. g. tas kļuva par zīmīgu (bet ne vairāk) objektu latgaliešu lirikā. Ir pietiekami daudz latgaliešu valodā sarakstītu dzejoļu, kuri ir veltīti Latgolys Muorys piemineklim vai arī kuros Latgolys Muorys ir centrālais, galvenais tēls. Parasti dzejnieki Latgolys Muorys tēlu interpretē ļoti tradicionāli (apraksta izskatu, beletrizē simboliskās nozīmes, velk paralēles starp pieminekļa un tautas likteņiem).
Intresting info
Andra Vējāna dzejolī „Mōras bolss” (A. Vējāns „Rāznas krūze”, 1997, 92) tā, kura uzrunā lasītāju, ir Latgolys Muora. Piemineklis ir dzīvs, viss dzejolis ir viena vienīga personifikācija, uzrunas sākumā Latgolys Muora stāsta par sevi, tad vēršas pie (ne mazāk un ne vairāk) latgaliešu tautas: Nu jyusu mīlesteibas skaista plaukšu./ Un zīdēšu, kur kolnu vēji dzīd,/ Un jyusus leidza augt un dzeivōt saukšu. A. Vējāna dzejolis noslēdzas nevis ar tradicionālo aicinājumu vienoties, bet debešķoties (precīzāk, autors pārfrāzē, kam mums tā vienotība vajadzīga): Mes vysi kūpā ceļsimēs uz augšu!