| Name | Vakariešona, vakarēšana, vakaronė, evening gathering, вячорка |
| Author | Angelika Juško-Štekele |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Vakariešona (arī vakarēšona) ir sena darba tikumā un kopības izjūtā balstīta paraža, kas paredz kopīgu vakara pavadīšanu un, īstenojoties gan sakrālajā, gan praktiskajā līmenī, saistās ar vairākām nozīmīgām tradīcijām: 1. Mājamatniecības darbu kopīga veikšanu. 2. Uz ģimenes attiecību veidošanu vērstu jauniešu komunikāciju. 3. Tradicionālo zināšanu pārmantošanu.
Vakariešona tradicionāli notika ceturtdienās, sestdienās, arī svētdienās garajos rudens un ziemas vakaros periodā no Andreja dīnys līdz Zīmyssvātkim un no Pelnu dienas (Aizgavieņs) līdz Leldīnei. Senāk vakariešona notikusi pirtī, vēlāk – zemnīku sātā, kur vakaros skalu, sveču vai lampu gaismā pulcējās saimis ļaudis un kaimiņi (suseds), lai līdz pirmajiem gaiļiem kopīgi strādātu rokdarbus.
Vakariešonys norises tiešā veidā ietekmēja cilvēka (īpaši sievietes) turpmāko dzīves ceļu saistībā ar nākamā dzīvesdrauga izvēli (kuozys).
Neatņemama vakariešonys sastāvdaļa ir tās informatīvi komunikatīvais konteksts, kur sava vieta atvēlēta gan folkloriskās pieredzes pārmantošanai, gan aktuālo notikumu pārstāstam, gan arī praktiskam izglītošanas darbam. Viena no skaistākajām un saistošākajām vakariešonys tradīcijām (sevišķi Adventā, izņemot gavieņa laiku) bijusi pasaku stāstīšana.
Otra populāra vakariešonys tradīcija bija mīklu minēšana. Ja mīklu nevarēja atminēt, sekoja tā saucamā dādu salaseišona, kas izpaudās kā rituāla biedēšana, rosinot uz drīzāku mīklas uzminēšanu. Mīklas minētājiem tika stāstīts, kā viņiem vajadzēs dādus (vecus vientuļus cilvēkus) mazgāt pirtī (pierts), pēc tam netīro mazgājamo ūdeni izlejot caur adatas aci, vai arī vest ubagus (nabogs) nosprāguša zirga kaulu ragavās, kurās iejūgts pats nejaukākais dzīvnieks ar zarnām grožu vietā.
Vakariešona tradicionāli notika ceturtdienās, sestdienās, arī svētdienās garajos rudens un ziemas vakaros periodā no Andreja dīnys līdz Zīmyssvātkim un no Pelnu dienas (Aizgavieņs) līdz Leldīnei. Senāk vakariešona notikusi pirtī, vēlāk – zemnīku sātā, kur vakaros skalu, sveču vai lampu gaismā pulcējās saimis ļaudis un kaimiņi (suseds), lai līdz pirmajiem gaiļiem kopīgi strādātu rokdarbus.
Vakariešonys norises tiešā veidā ietekmēja cilvēka (īpaši sievietes) turpmāko dzīves ceļu saistībā ar nākamā dzīvesdrauga izvēli (kuozys).
Neatņemama vakariešonys sastāvdaļa ir tās informatīvi komunikatīvais konteksts, kur sava vieta atvēlēta gan folkloriskās pieredzes pārmantošanai, gan aktuālo notikumu pārstāstam, gan arī praktiskam izglītošanas darbam. Viena no skaistākajām un saistošākajām vakariešonys tradīcijām (sevišķi Adventā, izņemot gavieņa laiku) bijusi pasaku stāstīšana.
Otra populāra vakariešonys tradīcija bija mīklu minēšana. Ja mīklu nevarēja atminēt, sekoja tā saucamā dādu salaseišona, kas izpaudās kā rituāla biedēšana, rosinot uz drīzāku mīklas uzminēšanu. Mīklas minētājiem tika stāstīts, kā viņiem vajadzēs dādus (vecus vientuļus cilvēkus) mazgāt pirtī (pierts), pēc tam netīro mazgājamo ūdeni izlejot caur adatas aci, vai arī vest ubagus (nabogs) nosprāguša zirga kaulu ragavās, kurās iejūgts pats nejaukākais dzīvnieks ar zarnām grožu vietā.
Intresting info
Būtiska loma vakariešonā bija gaismys uzturētājam, folklorā sauktam („Dzeive”, 1973, Nr. 119) gundedzējs, kas parasti bija vai nu kāds vecāka gadagājuma cilvēks, vai bērni, kas nomainīja viens otru.