| Name | Andreja dīna, Andrejdiena, šv. Andriejaus diena, Andrew’s day, Андрэеў дзень |
| Author | Ilga Šuplinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Andreja dīnu (arī Andryva) svin 30. novembrī, pēc pareizticīgo un vecticībnieku (staraveri) kalendāra 13. decembrī. Šos vienus no jaunākajiem gadskārtu ieražu svētkiem raksturo: 1. Kristietības un folkloras elementu mijiedarbe. 2. Personvārds Latgales kultūrvidē. 3. Mūsdienu pasākumu tradīcija.
Andrejs, gr. ɑ̓nδρϵῖος ‘vīrišķīgs, drosmīgs’. Sv. Andrejs ir pirmais no 12 Kristus (Dīvs) mācekļiem, Jāņa Kristītāja sekotājs. Pēc reliģiskajiem avotiem 67. g. 30. novembrī pieņēmis mocekļa nāvi slīpajā (X veida), t. s. Andreja, krustā (krysts). Skotijas, Krievijas, Grieķijas, Rumānijas patrons.
Pēc folkloras avotiem, Andreja dīnā varēja izzīlēt savu nākotni, precības (kuozys). Izplatītākie zīlēšanas veidi (čaraunīks) Latgalē: vaska (retāk vara, mūsdienās – kafijas, tējas biezumu) liešana ūdenī vai papīra dedzināšana un nākotnes zīmes ieraudzīšana no izveidojušās figūras sveces ēnā; siļķes ēšana uz nakti: kurš sapnī pasniegs ūdeni, tas izredzētais; vai – kurš sapnī atnāks pēc cimdiem (kulaini), pacels nomestās drēbes, sapīs matus u. c. darbības veiks, tas būs precinieks.
Andreja vārda sakne ir izmantota arī Latgalē populāros uzvārdos. Uzvārdu izskaņas apliecina Latgales multikulturālo vidi. Viens no izplatītākajiem latgaliskās cilmes uzvārdiem ir Andžāns. Pirmo reizi rakstos minēts 1648. g. Pildā Iur Andzan, 20. gs. 20.–30. g. viens no populārākajiem uzvārdiem Landskoronas un Bukmuižas draudzē, kā uzvārds sastopams arī Ciskādu, Eversmuižas, Rundānu draudzē. Šajā laika posmā parādās arī tādi uzvārdi kā Andeņš (Andžeņš) Skaistas, Andručonoks Zilupes, Andručs Zosnas draudzes populārāko uzvārdu sarakstos.
Vietvārdos Andreja vārds parādās tādos nosaukumos kā ciems Andzany (1835) Baltiņa foļvorkā, Andrepmyuža (1690), mūsdienās – Andrejdriva, Andrejevka, Andžāni, Andiņi, Ondrupine, kā arī Eversmuižas Sv. Andreja Romas katoļu baznīca (Cybla).
1998. g. dzimst Andreja dienas tradīcija RA. Katru gadu tiek izdzīvotas folkloras tradīcijas un organizēts literārais kabarē, kas ir jauno dzejnieku, mūziķu konkurss ar Andreja dīnys balvu – Āksta cepuri.
Andrejs, gr. ɑ̓nδρϵῖος ‘vīrišķīgs, drosmīgs’. Sv. Andrejs ir pirmais no 12 Kristus (Dīvs) mācekļiem, Jāņa Kristītāja sekotājs. Pēc reliģiskajiem avotiem 67. g. 30. novembrī pieņēmis mocekļa nāvi slīpajā (X veida), t. s. Andreja, krustā (krysts). Skotijas, Krievijas, Grieķijas, Rumānijas patrons.
Pēc folkloras avotiem, Andreja dīnā varēja izzīlēt savu nākotni, precības (kuozys). Izplatītākie zīlēšanas veidi (čaraunīks) Latgalē: vaska (retāk vara, mūsdienās – kafijas, tējas biezumu) liešana ūdenī vai papīra dedzināšana un nākotnes zīmes ieraudzīšana no izveidojušās figūras sveces ēnā; siļķes ēšana uz nakti: kurš sapnī pasniegs ūdeni, tas izredzētais; vai – kurš sapnī atnāks pēc cimdiem (kulaini), pacels nomestās drēbes, sapīs matus u. c. darbības veiks, tas būs precinieks.
Andreja vārda sakne ir izmantota arī Latgalē populāros uzvārdos. Uzvārdu izskaņas apliecina Latgales multikulturālo vidi. Viens no izplatītākajiem latgaliskās cilmes uzvārdiem ir Andžāns. Pirmo reizi rakstos minēts 1648. g. Pildā Iur Andzan, 20. gs. 20.–30. g. viens no populārākajiem uzvārdiem Landskoronas un Bukmuižas draudzē, kā uzvārds sastopams arī Ciskādu, Eversmuižas, Rundānu draudzē. Šajā laika posmā parādās arī tādi uzvārdi kā Andeņš (Andžeņš) Skaistas, Andručonoks Zilupes, Andručs Zosnas draudzes populārāko uzvārdu sarakstos.
Vietvārdos Andreja vārds parādās tādos nosaukumos kā ciems Andzany (1835) Baltiņa foļvorkā, Andrepmyuža (1690), mūsdienās – Andrejdriva, Andrejevka, Andžāni, Andiņi, Ondrupine, kā arī Eversmuižas Sv. Andreja Romas katoļu baznīca (Cybla).
1998. g. dzimst Andreja dienas tradīcija RA. Katru gadu tiek izdzīvotas folkloras tradīcijas un organizēts literārais kabarē, kas ir jauno dzejnieku, mūziķu konkurss ar Andreja dīnys balvu – Āksta cepuri.
Intresting info
T. s. Andreja krustu pazinuši jau senie latvieši (nakryškuons) (V. Celms „Latvju raksts un zīmes”, 2011, 153, 156): ..kā šķērsīti, saules krustu, slīpo krustu, ozola zīmi, kas simbolizē Dieva laistās pasaules darbību, rotāciju, dinamiku, vienlaikus saglabājot pasaules četrējādības simboliku. Viss dievišķais šeit izpaužas kā dzīvība iespējā būt, plaukt, zelt un attīstīties (..). Saule uzlec un, dienā dzīvodama, t. i., pārvietodamās, pie debesīm atrodas slīpā (šķērsu) krusta stāvoklī, bet vakarā iet un mirst (aiziet viņā saulē) taisnā krusta stāvoklī.