| Name | Kopusvātki, kapusvētki, kapinių šventė, Commemorative graveyard meeting, Дзяды |
| Author | Valentīns Lukaševičs |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Kopusvātki: 1. Pasākums kapos ar mērķi atcerēties un godināt mirušos. 2. Radu, draugu kopā sanākšana. 3. Mūsdienu latgaliešu literatūras atveides objekts.
Gan kapu kopšana, gan kopusvātki rodas Vidzemē hernhūtiešu ietekmē. Latgalē aicinājumi pārņemt vidzemnieku un rīdzinieku (Reiga) kapu kultūru parādās 20. gs. pirmajā pusē. Kapu bēdīgo stāvokli spilgti apliecina N. Rancāna stāsts „Kopi”, kurš grāmatā pirmo reizi publicēts 1924. g.
Nosaukums un pati tradīcija, gan ļoti modificētā veidā, Latgalē ienāk tikai 20. gs. 20. g. no Vidzemes. Kārļa Ulmaņa autoritārās valdīšanas sākumā tā tiek uzspiesta Latgalei kā obligāta.
Tas, ko tolaik Latgalē sauca par kopusvātkim, nebija pilnīgi tas pats, kas pārnovados, vai tas, ko ar kopusvātkim saprot mūsdienās. Latgalē līdz pat Otrajam pasaules karam mirušo piemiņa un godināšana notika divējādi: lūdzoties par mirušo dvēselēm (Dvieseļu dīnys), piesakot Misi kāda nomirušā atcerei vai rīkojot procesiju (tās tika atkal atļautas pēc 1905. g.) uz kapsētu, un šī procesija visbiežāk notika bez priestera klātbūtnes un tā bija spilgta tautas reliģiozitātes, kristīgo pašorganizācijas izpausme.
Latgalē kopusvātku tradīcija noplok staļinisma laikos, bet atdzimst 20. gs. 60. g. Padomju vara nerīkoja kopusvātkus (oficiāls padomju laika nosaukums – mirušo atceres diena) sadarbībā ar baznīcu (bazneica), drīzāk jāsaka, ka mirušo atceres dienas tika rīkotas ar mērķi izskaust vai vismaz mazināt kopusvātku nozīmi. Nereti vienā un tajā pašā dienā vienos un tajos pašos kapos reāli notika divi atšķirīgi t. s. kopusvātki: no rīta ar ciema padomes vadības un kluba darbinieku dalību, bet pēcpusdienā ieradās priesteris un kopusvātki noritēja katoliskā manierē.
Mūsdienās Latgalē kopusvātki ir kaut kas līdzīgs absolventu vakariem. Piederība kādai skolai (Latgolys škola) vai piederība kādiem kapiem ir savības pazīme, kura ir pamats vai iegansts satikties, dalīties atmiņās, atjaunināt vai uzturēt pazīšanos, arī izrādīties.
Lai cilvēki, it īpaši no tālienes, varētu ieplānot savu dalību šajos pasākumos, jau gadu desmitiem ilgi nemainās šo notikumu datumi. Absolventu vakari parasti notiek pirmajā februāra sestdienā, kopusvātki – no pavasara līdz rudenim katros kapos kādā nemainīgā dienā.
Gan kapu kopšana, gan kopusvātki rodas Vidzemē hernhūtiešu ietekmē. Latgalē aicinājumi pārņemt vidzemnieku un rīdzinieku (Reiga) kapu kultūru parādās 20. gs. pirmajā pusē. Kapu bēdīgo stāvokli spilgti apliecina N. Rancāna stāsts „Kopi”, kurš grāmatā pirmo reizi publicēts 1924. g.
Nosaukums un pati tradīcija, gan ļoti modificētā veidā, Latgalē ienāk tikai 20. gs. 20. g. no Vidzemes. Kārļa Ulmaņa autoritārās valdīšanas sākumā tā tiek uzspiesta Latgalei kā obligāta.
Tas, ko tolaik Latgalē sauca par kopusvātkim, nebija pilnīgi tas pats, kas pārnovados, vai tas, ko ar kopusvātkim saprot mūsdienās. Latgalē līdz pat Otrajam pasaules karam mirušo piemiņa un godināšana notika divējādi: lūdzoties par mirušo dvēselēm (Dvieseļu dīnys), piesakot Misi kāda nomirušā atcerei vai rīkojot procesiju (tās tika atkal atļautas pēc 1905. g.) uz kapsētu, un šī procesija visbiežāk notika bez priestera klātbūtnes un tā bija spilgta tautas reliģiozitātes, kristīgo pašorganizācijas izpausme.
Latgalē kopusvātku tradīcija noplok staļinisma laikos, bet atdzimst 20. gs. 60. g. Padomju vara nerīkoja kopusvātkus (oficiāls padomju laika nosaukums – mirušo atceres diena) sadarbībā ar baznīcu (bazneica), drīzāk jāsaka, ka mirušo atceres dienas tika rīkotas ar mērķi izskaust vai vismaz mazināt kopusvātku nozīmi. Nereti vienā un tajā pašā dienā vienos un tajos pašos kapos reāli notika divi atšķirīgi t. s. kopusvātki: no rīta ar ciema padomes vadības un kluba darbinieku dalību, bet pēcpusdienā ieradās priesteris un kopusvātki noritēja katoliskā manierē.
Mūsdienās Latgalē kopusvātki ir kaut kas līdzīgs absolventu vakariem. Piederība kādai skolai (Latgolys škola) vai piederība kādiem kapiem ir savības pazīme, kura ir pamats vai iegansts satikties, dalīties atmiņās, atjaunināt vai uzturēt pazīšanos, arī izrādīties.
Lai cilvēki, it īpaši no tālienes, varētu ieplānot savu dalību šajos pasākumos, jau gadu desmitiem ilgi nemainās šo notikumu datumi. Absolventu vakari parasti notiek pirmajā februāra sestdienā, kopusvātki – no pavasara līdz rudenim katros kapos kādā nemainīgā dienā.
Intresting info
Šādā ziņā ilglaicīgākie un pazīstamākie ir kopusvātki Rikavas (Rykova) kapos, kuriem ir pat savs īpašs nosaukums – Pupiņs. Nosaukuma rašanās: kopusvātku laikā ienākas pupas, vārītas pupas bija galvenais ēdiens kopusvātku mielastā, tās dotas arī ubagiem (nabogs). Pupiņs ir kā Aglyunys svētku atsvēte, tas vienmēr notiek pirmajā svētdienā pēc 15. augusta (V. Lukaševičs „Bolti burti”, 2011, 65): Sešūs uorā ar suni./ Snīgā symtim pādu./ Cylvāki vēļ guļ.// Sepinej. Par martu.// Par cytim cylvākim/ Sev sūpluok.// Tikai vīns par rudini.// Ka dzaltonys lopys/ Jau pyrms Pupiņa. Pupiņs šajā dzejolī kļūst par kalendāru („Myužeygays kalinders”) simbolu.