Name | Vuovuļs, pļāpa, plepys, prattler, балбатун |
Author | Sanita Lazdiņa |
Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Vuovuļs (arī pļuopa, pļakša, bļuzneituojs, brīdaklys, klonga, klouga, vurškyns, murmuļs) ir cilvēks, kas: 1) neskaidri (nesaprotami) runā; 2) daudz (bezatbildīgi, tukši) runā; 3) aprunā, tenko.
Mūsdienās neformālā vidē iereibušu, runīgu personu apzīmēšanai ironiski tiek lietoti arī internacionālismi (docents, orators). Ar verbu vuovuļuot tiek apzīmēts arī process. Bezjēdzīgas, bieži arī neargumentētas (saturiski nepārliecinošas) runas raksturošanai latgaliešu valodā tiek lietoti daudzi sinonīmiski verbi brīdēt, bļuznēt, meļsinēt, pļoukšēt, pļakšēt, bred(z)ēt, plēsnēt, arī sepinēt (pamatnozīme – ‘sapņot’).
Leksēma vuovuļs ir izmantota personvārdos. Vōvuļs (Ignats) ir viens no galvenajiem varoņiem Alberta Sprūdža romānā „Kuļturas nesēji”. Viņš ir aktīvs darbinieks, dažādu biedrību un organizāciju biedrs, kurš it kā rūpējas par tautas labklājību, bet patiesībā ir augstprātīgs tukšu salmu kūlējs un pašlabuma meklētājs.
Parunās un sakāmvārdos metonīmiski nesavaldīgā mute (mēle) tiek nosodīta, izmantojot ironiskus salīdzinājumus un trāpīgus nozīmes pārnesumus. Leksēma vuovuļs tiek lietota, apzīmējot kādu, kas tenko, izplata baumas – izstāsta visai pasaulei to, kas ir bijis, vai pieliek klāt vēl papildu (ne vienmēr patiesu) informāciju, atklājot arī savu (bieži – nievājošu vai ironisku) attieksmi.
Tieksme daudz runāt (arī aprunāt) lielākoties tiek piedēvēta sievietēm (buoba); iespējams, tieši tāpēc mēles kulstīšanas apzīmēšanai frazeoloģismos simboliski tiek izmantoti sadzīves priekšmeti. Pļāpāšana, patiesā notikuma izskaistināšana (piedaloties kā sievietēm, tā arī vīriem – pieredzējušiem medniekiem) ir Kristopa Brema (N. Rancāns) stāsta „Lōcs” pamatā.
Pļāpāšana kā netikums tiek nosodīta kā senos laikos, tā arī mūsdienās. Ikdienā dzirdamie vispārinājumi vyss pasauļs runuos; kū ļauds saceis, kū sābri padūmuos u. c. atklāj tradicionālos priekšstatus par uzvedību, izskatu un vērtību sistēmu. Jebkura atkāpe no normas (tradīcijas) ir iemesls skoluošonai, ziņu roznosuošonai.
Mūsdienās neformālā vidē iereibušu, runīgu personu apzīmēšanai ironiski tiek lietoti arī internacionālismi (docents, orators). Ar verbu vuovuļuot tiek apzīmēts arī process. Bezjēdzīgas, bieži arī neargumentētas (saturiski nepārliecinošas) runas raksturošanai latgaliešu valodā tiek lietoti daudzi sinonīmiski verbi brīdēt, bļuznēt, meļsinēt, pļoukšēt, pļakšēt, bred(z)ēt, plēsnēt, arī sepinēt (pamatnozīme – ‘sapņot’).
Leksēma vuovuļs ir izmantota personvārdos. Vōvuļs (Ignats) ir viens no galvenajiem varoņiem Alberta Sprūdža romānā „Kuļturas nesēji”. Viņš ir aktīvs darbinieks, dažādu biedrību un organizāciju biedrs, kurš it kā rūpējas par tautas labklājību, bet patiesībā ir augstprātīgs tukšu salmu kūlējs un pašlabuma meklētājs.
Parunās un sakāmvārdos metonīmiski nesavaldīgā mute (mēle) tiek nosodīta, izmantojot ironiskus salīdzinājumus un trāpīgus nozīmes pārnesumus. Leksēma vuovuļs tiek lietota, apzīmējot kādu, kas tenko, izplata baumas – izstāsta visai pasaulei to, kas ir bijis, vai pieliek klāt vēl papildu (ne vienmēr patiesu) informāciju, atklājot arī savu (bieži – nievājošu vai ironisku) attieksmi.
Tieksme daudz runāt (arī aprunāt) lielākoties tiek piedēvēta sievietēm (buoba); iespējams, tieši tāpēc mēles kulstīšanas apzīmēšanai frazeoloģismos simboliski tiek izmantoti sadzīves priekšmeti. Pļāpāšana, patiesā notikuma izskaistināšana (piedaloties kā sievietēm, tā arī vīriem – pieredzējušiem medniekiem) ir Kristopa Brema (N. Rancāns) stāsta „Lōcs” pamatā.
Pļāpāšana kā netikums tiek nosodīta kā senos laikos, tā arī mūsdienās. Ikdienā dzirdamie vispārinājumi vyss pasauļs runuos; kū ļauds saceis, kū sābri padūmuos u. c. atklāj tradicionālos priekšstatus par uzvedību, izskatu un vērtību sistēmu. Jebkura atkāpe no normas (tradīcijas) ir iemesls skoluošonai, ziņu roznosuošonai.
Intresting info
Baumuošanas netikuma dēļ ir radušās arī iesaukas (L. Latkovskis „Latgaļu uzvōrdi, palames un dzymtas, 1”, 1968, 238–239): Kaidu sīvīti sauce par Kondolīni [autora izcēlums – S. L.], tōpēc ka jei daudz staigōja apkōrt un runōja. Vālōk, jo kaids cyts staigōja apkōrt bez vajadzeibas, ari tū sauce par Kondolu, sakars ar krīvu kandaly „važas”, pamatnūzeime: skandynōt, žvadzynōt.