Name | Leivuonu muoja, Līvānu māja, Lyvanų namas, Līvāni-type house, лiванскi дом |
Author | Iveta Mietule |
Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Leivuonu muoja (arī leivuonīte) ir saliekamā tipveida viendzīvokļa dzīvojamā ēka, ko 20. gs. 80. g. Latvijā ražoja Līvānu eksperimentālā koka konstrukciju rūpnīca. Kopš 1977. g., kad Līvānos pēc zviedru firmas „Kahrs” tehnoloģijām tika uzsākta Leivuonu muojis ražošana, tika radītas pārmaiņas Latgolys iedzīvotāju dzīvesveidā: daļa lauku iedzīvotāju no viensētām (sāta) pārnāca uz kolhozu centru Leivuonu muojom, kas sākotnēji nodrošināja sadzīves komfortu (centrālā ūdens apgāde, kanalizācija), kam sekoja ar mājas kvalitāti saistītas problēmas. Leivuonu muoja ir: 1. Saliekamās būves veids Latgalē padomju periodā. 2. Zemās plānveida ražošanas kvalitātes simbols. 3. Latgales lauku teritorijas arhitektūras elements.
Saliekamā māja, kuras vēsturiskā priekštece ir jurta, nozīmē, ka tās sastāvdaļas ir rūpnieciski izgatavotas ārpus būvlaukuma vienā vai dažādās ražotnēs un, sekojot instrukcijai, būvlaukumā saskaņā ar projektu saliktas kopā.
Leivuonu muoju ražošanas apjoms tika strauji kāpināts: 1980. g. tika saražotas 500, 1984. g. – 1148. Par Leivuonu muoju montāžas ātrumu tika rīkotas arī sacensības padomju garā.
Bijušajā Līvānu eksperimentālās koka konstrukciju rūpnīcas teritorijā kopš 1992. g. darbojas SIA „Līvānu māja un logi”, kas arī ražo saliekamo koka konstrukciju mājas, kuras eksportē, galvenokārt uz Vāciju. Leivuonu muojis atdzimst citā kvalitātē. Kvantitāte tiek aizstāta ar kvalitāti, un panākumu atslēga ir meklējama individuālā pieejā klientiem, izcilībā un prasmē gūt mācību no lieliem, bet ne tik veiksmīgiem projektiem.
80. g. otrajā pusē tomēr atgriežas jautājums par lauku ainavas vienveidību. Bet māju kvalitātes problēmas, kas saistītas ar apkures sistēmu, lika ignorēt elementārās ainavu iekārtošanas prasības. Lauku cilvēkus neapmierināja saimniecības ēku niecīgie izmēri un pagalmu šaurība.
Arī šodien Latgales laukos, bijušo kolhozu centros, ir redzami kompakti namiņu kvartāli ar divslīpņu jumtu, kas izvietoti nelielu zemesgabalu vidū paralēli piebraucamajam ceļam. Sākoties atmodas periodam, daļa Leivuonu muojis tika pārbūvētas un turpina dzīvot savu otro mūžu. Leivuonu muojis ir atradušas savu vietu arī citur: Sahalīnā, Tjumeņā, Kaļiņingradā u. c. Krievijas, Ukrainas un Armēnijas reģionos.
Saliekamā māja, kuras vēsturiskā priekštece ir jurta, nozīmē, ka tās sastāvdaļas ir rūpnieciski izgatavotas ārpus būvlaukuma vienā vai dažādās ražotnēs un, sekojot instrukcijai, būvlaukumā saskaņā ar projektu saliktas kopā.
Leivuonu muoju ražošanas apjoms tika strauji kāpināts: 1980. g. tika saražotas 500, 1984. g. – 1148. Par Leivuonu muoju montāžas ātrumu tika rīkotas arī sacensības padomju garā.
Bijušajā Līvānu eksperimentālās koka konstrukciju rūpnīcas teritorijā kopš 1992. g. darbojas SIA „Līvānu māja un logi”, kas arī ražo saliekamo koka konstrukciju mājas, kuras eksportē, galvenokārt uz Vāciju. Leivuonu muojis atdzimst citā kvalitātē. Kvantitāte tiek aizstāta ar kvalitāti, un panākumu atslēga ir meklējama individuālā pieejā klientiem, izcilībā un prasmē gūt mācību no lieliem, bet ne tik veiksmīgiem projektiem.
80. g. otrajā pusē tomēr atgriežas jautājums par lauku ainavas vienveidību. Bet māju kvalitātes problēmas, kas saistītas ar apkures sistēmu, lika ignorēt elementārās ainavu iekārtošanas prasības. Lauku cilvēkus neapmierināja saimniecības ēku niecīgie izmēri un pagalmu šaurība.
Arī šodien Latgales laukos, bijušo kolhozu centros, ir redzami kompakti namiņu kvartāli ar divslīpņu jumtu, kas izvietoti nelielu zemesgabalu vidū paralēli piebraucamajam ceļam. Sākoties atmodas periodam, daļa Leivuonu muojis tika pārbūvētas un turpina dzīvot savu otro mūžu. Leivuonu muojis ir atradušas savu vietu arī citur: Sahalīnā, Tjumeņā, Kaļiņingradā u. c. Krievijas, Ukrainas un Armēnijas reģionos.
Intresting info
Tomēr būtiskākās Leivuonu muojis kvalitātes problēmas publiski tika atklātas tikai atmodas perioda sākumā („Novadnieks”, 1990, 29. maijā): Mēs uzskatām, ka šīs mājas nav piemērotas dzīvošanai. Pārāk augsta gaisa toksikācija, ko rada sienām, grīdām un griestiem izmantotie (..) materiāli. Gaisa piesārņojums ar formaldehīdu, metanolu, amonjaku un fenolu desmitiem reižu pārsniedz pieļaujamās normas (..) 1989. g. tika uzslieta 451 māja. 138 no tām netika pieņemtas, jo vairākām rajonu sanitāri epidemioloģiskajām stacijām (..) pietika godaprāta un principialitātes, lai izpildītu Rīgas telefonogrammu (..), kas aizliedza šos objektus atzīt par dzīvošanai derīgiem.