Name | Jurejs Tiņanovs, Jurijs Tiņanovs, Jurijus Tinanovas, Yury Tynyanov, Юрый Тынянаў |
Author | Ilga Šuplinska |
Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
J. Tiņanovs (1894–1943) – spilgta personība Eiropas literatūras zinātnē, viens no talantīgākajiem 20. gs. 20. g. krievu formālistu skolas pārstāvjiem, puškinists, spožs beletrists, scenogrāfs, literāro izdevumu redaktors un tulkotājs. J. Tiņanovs dzimis Rēzeknē turīgā ebreju (žydi) ģimenē (saime). Lai arī Pirmā pasaules kara laikā vecāki pārbrauc uz Jaroslavļu, viņu māju Rēzeknē vēl ilgi dēvē par daktera Tiņanova māju.
J. Tiņanovu Eiropas kultūrtelpā pazīst kā: 1. Dzejas valodas teorētiķi. 2. Puškinistu. 3. Literatūrzinātniskās domas virzītāju.
J. Tiņanova darbi līdzās viņa domubiedru – Viktora Šklovska, Borisa Eihenbauma, Romana Jakobsona – teorētiskajiem atzinumiem joprojām ir aktuāli un mūsdienīgi dzejas valodas uztveres procesā. Nozīmīgākie autora raksti: „Dzejas valodas problemātika” (1923), „Literatūras fakts” (1924), „Par literatūras evolūciju” (1927), „Literatūras un valodas apguves problēmas” (kopā ar R. Jakobsonu, 1928), „Par parodiju” (1929).
J. Tiņanova kā tulka, scenogrāfa, zinātnieka, literāta vai redaktora attieksmi pret jebkuru darbu raksturo pilnīga identificēšanās ar darāmo, pilnīga saplūsme ar pētāmo, rakstāmo, stāstāmo objektu, tāpēc viņa biogrāfija ir izstāstāma caur lietām un darbiem, kas viņu saistīja. Viņš rada tam laikam novatorisku vēsturiski biogrāfiskā romāna žanru, lai izprastu pats un pilnīgi citādu parādītu kā Aleksandru Puškinu, tā viņa laiku un laikabiedrus. Par viņa mūžīgajiem varoņiem, tajā pašā laikā līdziniekiem, domubiedriem kļūst Vilhelms Kihelbekers, Aleksandrs Gribojedovs un A. Puškins. Krievu literatūras zinātnē romāns „Puškins” atzīts par vienu no augstākajām vēsturiskā romāna virsotnēm.
J. Tiņanova, B. Eihenbauma, V. Šklovska u. c. krievu formālās skolas pārstāvju darbi piedzīvoja asu, galvenokārt ideoloģiska rakstura kritiku padomju gados, tāpēc literatūras zinātnieki, kas turpināja 20. gs. 20. g. iesāktās tradīcijas, ilgu laiku atradās literatūrzinātniskās domas perifērijā, tika uzskatīti par disidentiem. Pateicoties J. Tiņanova drauga un domubiedra Venjamina Kaverina, viņa dzīvesbiedres, J. Tiņanova māsas Lidijas Tiņanovas gādībai, pie Tiņanovu mājas Rēzeknē tiek uzstādīta piemiņas plāksne (1963), iznāk autora piemiņas krājumi (1966, 1983), tiek organizēti Tiņanova lasījumi. Liela loma autora popularizēšanā ir pasaulē vienīgajam J. Tiņanova muzejam, kas kopš 1981. g. skolotājas Annas Ulanovas, kopš 2009. g. skolotājas Tatjanas Sineļņikovas vadībā darbojas Rēzeknes 6. viduskolas telpās.
J. Tiņanovu Eiropas kultūrtelpā pazīst kā: 1. Dzejas valodas teorētiķi. 2. Puškinistu. 3. Literatūrzinātniskās domas virzītāju.
J. Tiņanova darbi līdzās viņa domubiedru – Viktora Šklovska, Borisa Eihenbauma, Romana Jakobsona – teorētiskajiem atzinumiem joprojām ir aktuāli un mūsdienīgi dzejas valodas uztveres procesā. Nozīmīgākie autora raksti: „Dzejas valodas problemātika” (1923), „Literatūras fakts” (1924), „Par literatūras evolūciju” (1927), „Literatūras un valodas apguves problēmas” (kopā ar R. Jakobsonu, 1928), „Par parodiju” (1929).
J. Tiņanova kā tulka, scenogrāfa, zinātnieka, literāta vai redaktora attieksmi pret jebkuru darbu raksturo pilnīga identificēšanās ar darāmo, pilnīga saplūsme ar pētāmo, rakstāmo, stāstāmo objektu, tāpēc viņa biogrāfija ir izstāstāma caur lietām un darbiem, kas viņu saistīja. Viņš rada tam laikam novatorisku vēsturiski biogrāfiskā romāna žanru, lai izprastu pats un pilnīgi citādu parādītu kā Aleksandru Puškinu, tā viņa laiku un laikabiedrus. Par viņa mūžīgajiem varoņiem, tajā pašā laikā līdziniekiem, domubiedriem kļūst Vilhelms Kihelbekers, Aleksandrs Gribojedovs un A. Puškins. Krievu literatūras zinātnē romāns „Puškins” atzīts par vienu no augstākajām vēsturiskā romāna virsotnēm.
J. Tiņanova, B. Eihenbauma, V. Šklovska u. c. krievu formālās skolas pārstāvju darbi piedzīvoja asu, galvenokārt ideoloģiska rakstura kritiku padomju gados, tāpēc literatūras zinātnieki, kas turpināja 20. gs. 20. g. iesāktās tradīcijas, ilgu laiku atradās literatūrzinātniskās domas perifērijā, tika uzskatīti par disidentiem. Pateicoties J. Tiņanova drauga un domubiedra Venjamina Kaverina, viņa dzīvesbiedres, J. Tiņanova māsas Lidijas Tiņanovas gādībai, pie Tiņanovu mājas Rēzeknē tiek uzstādīta piemiņas plāksne (1963), iznāk autora piemiņas krājumi (1966, 1983), tiek organizēti Tiņanova lasījumi. Liela loma autora popularizēšanā ir pasaulē vienīgajam J. Tiņanova muzejam, kas kopš 1981. g. skolotājas Annas Ulanovas, kopš 2009. g. skolotājas Tatjanas Sineļņikovas vadībā darbojas Rēzeknes 6. viduskolas telpās.
Intresting info
Rakstnieks V. Kaverins, Tartu–Maskavas semiotiskās skolas pārstāvis Jurijs Lotmans tiek uzskatīti par Tiņanova lasījumu (notiek reizi 2–3 gados kopš 1982. g.) tradīcijas iedibinātājiem. Šai tradīcijai seko arī Tiņanova lasījumu krājumi (kopš 1984. g.). Tādējādi vietas izvēle un pats notikums iegūst simbolisku raksturu: 1) Rēzekne kā 20. gs. sāk. latgaliešu kultūras centrs 80. g. kļūst par strukturāli semiotiskās tradīcijas attīstības centru PSRS; 2) pēc J. Tiņanova teorijas – perifērija iegūst centra statusu, sagatavojot tās izmaiņas, kas seko krievu, arī latviešu literatūras zinātnē pēc 1988. g. Savukārt 2010. g. augustā ir notikuši jau XV Tiņanova lasījumi.