Name | Kazimirs Buinickis, Kazimirs Buiņickis, Kazimieras Buinickis, Kazimierz Bujnicki, Казімір Буйніцкі |
Author | Sanita Lazdiņa |
Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Kazimirs Buinickis (Kazimierz Bujnicki,1788–1878) – viens no progresīvākajiem 19. gs. Latgales liberālās muižniecības pārstāvjiem, nozīmīgākajiem sava laika vēsturniekiem un rakstniekiem (publicists, romānists, dramaturgs). Latgalē K. Buinickis ir nozīmīgs kā: 1. Sociālo reformu rosinātājs. 2. Latgales zemnieku sadzīves apstākļu un ieražu atainotājs (17., 19. gs.). 3. Latgales ainavas veidotājs. 4. Poļu muižniecības tēla atklājējs.
Kopš 19. gs. sākuma K. Buinickis – Dagdys muižas īpašnieks, kurš rūpējās ne tikai par savu īpašumu, bet visas Latgales attīstību un zemnīku labklājību. Buiņicki Latgalē parādās samērā vēlu – 18. gs. 60. g. No 1863. g. līdz mūža beigām K. Buinickis dzīvo Rēzeknes apriņķa Ciskādu draudzes Luknā (mirušās sievas īpašumā).
Nozīmīgs Kazimira Buinicka devums ir periodiskā izdevuma – almanaha tipa žurnāla „Rubon” (Daugova) – izdošana, rediģēšana un finansēšana (1842.–1849. g. 10 sēj., katrs 250–370 lpp. apjomā).
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Baltijas gub. vairākiem Latgales muižniekiem radās nodoms atbrīvot arī savus zemniekus. 1819. g. tikai sasaukta sapulce un izveidota komisiju, par priekšsēdētāju ievēlot Krāslavas grāfu Ādamu Plāteru, bet galvenā redaktora pienākumus uzticot K. Buinickam. Vienprātības trūkuma dēļ Nikolajs I lēmumu neapstiprināja.
Izcils, vēsturiski izzinošs un sižetiski aizraujošs ir K. Buinicka romāns „Priestera Jordana atmiņas” (atsevišķā izdevumā poļu valodā pirmo reizi publicēts 1852. g. Viļņā), kurā vēsturiski fakti par 17. gs. dzīvi Latgalē mijas ar literāru tēlojumu. Savukārt provinces ieražu skices „Klejojumi pa maziem ceļiem” (arī izdots poļu valodā Viļņā 1841. g.) ir pirmais publicētais plašākais K. Buinicka darbs.
K. Buinicka darbi atklāj daudzpusīgu poļu muižniecības tēlu: sākot ar neitrālu vēsturisku faktu atspoguļojumu līdz individuālām portretu skicēm.
Kopš 19. gs. sākuma K. Buinickis – Dagdys muižas īpašnieks, kurš rūpējās ne tikai par savu īpašumu, bet visas Latgales attīstību un zemnīku labklājību. Buiņicki Latgalē parādās samērā vēlu – 18. gs. 60. g. No 1863. g. līdz mūža beigām K. Buinickis dzīvo Rēzeknes apriņķa Ciskādu draudzes Luknā (mirušās sievas īpašumā).
Nozīmīgs Kazimira Buinicka devums ir periodiskā izdevuma – almanaha tipa žurnāla „Rubon” (Daugova) – izdošana, rediģēšana un finansēšana (1842.–1849. g. 10 sēj., katrs 250–370 lpp. apjomā).
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Baltijas gub. vairākiem Latgales muižniekiem radās nodoms atbrīvot arī savus zemniekus. 1819. g. tikai sasaukta sapulce un izveidota komisiju, par priekšsēdētāju ievēlot Krāslavas grāfu Ādamu Plāteru, bet galvenā redaktora pienākumus uzticot K. Buinickam. Vienprātības trūkuma dēļ Nikolajs I lēmumu neapstiprināja.
Izcils, vēsturiski izzinošs un sižetiski aizraujošs ir K. Buinicka romāns „Priestera Jordana atmiņas” (atsevišķā izdevumā poļu valodā pirmo reizi publicēts 1852. g. Viļņā), kurā vēsturiski fakti par 17. gs. dzīvi Latgalē mijas ar literāru tēlojumu. Savukārt provinces ieražu skices „Klejojumi pa maziem ceļiem” (arī izdots poļu valodā Viļņā 1841. g.) ir pirmais publicētais plašākais K. Buinicka darbs.
K. Buinicka darbi atklāj daudzpusīgu poļu muižniecības tēlu: sākot ar neitrālu vēsturisku faktu atspoguļojumu līdz individuālām portretu skicēm.
Intresting info
Aprakstot 17. gs. bēru tradīcijas, K. Buinickis uzsver pagāniskos rituālus, kam ir kopīgi elementi ar grieķu un romiešu mītiem (K. Buiņickis „Priestera Jordana atmiņas. Inflantijas aina XVII gadsimtā”, 2003, 154): līķis ar bruņuķiveri, vara karekļiem ap kaklu, uz krūtīm un rokām, ar siksniņu sandalēm līdz apakšstilbam kājās tiek atstutēts ar muguru pret sienu, lai izskatītos pēc dzīvas būtnes. Aiz jostas tiek aizbāzts cirvis, čukstot vārdus: Ej, nabadziņ, uz labāku pasauli, kur tu savaldīsi vāciešus un tramdīsi viņus tāpat, kā viņi te tramda mūs. Aizgājēja sieva, māte un māsa, bet kopā ar viņām nolīgtās raudu sievas sacēla drausmīgu troksni, kurā katra ik pa brīdim apvaicājās nelaiķim par nāves cēloni un uzskaitīja visu, kas bija viņu saistījis dzīvē: mīļo sievu, jaukos bērnus, straujo zirgu, pienīgo govi utt., līdz pat vissīkākajām grabažām, kuras viņam piederējušas, bet kuras līdzi paņemt nevar, un nemitīgi atkārtoja jautājumu: „Kāpēc tu aizgāji?”