| Name | Pasauļa kina Latgolā, pasaules kino Latgalē, pasaulio kinas Latgaloje, world cinema in Latgale, сусветнае кіно ў Латгаліі |
| Author | Ivars Matisovs |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Tādas personības kā Teivo Tulio, Fridrihs Ermlers un Hercs Franks ir plašākai Latvijas sabiedrībai nezināmi vārdi, bet ir vispāratzīti kinoprofesionāļu vidū un pārstāvēti kinoskolu programmās. Latgales kultūrvides kontekstā ir aktualizējami: 1. T. Tulio. 2. F. Ermlers. 3. H. Franks.
T. Tulio (īstajā vārdā Teodors Antonius Tugajs, 1912–2000) ir lielākais somu kino melodrāmas meistars. Teuvo piedzima 1912. g. 23. augustā Pēterburgas (Picers) vilcienā ceļā no Rēzeknes uz galvaspilsētu (Sanktpīterburgys–Varšavys dzeļžaceļš). Viņa māte bija latgaliešu izcelsmes balerīna Helēna Garšina, kura ar bērna tēvu izšķīrās vēl pirms tā piedzimšanas. Drīz vien māte atgriezās metropolē, atstājot puisēnu vecvecāku gādībā tagadējā Ilzeskalna pag. Šķerbinīkos. Pēc mātes laulībām ar kādu somu desmitgadīgais Teodors (bērnībā saukts par Fedju) pārcēlās uz Helsinkiem.
Savas eksotiskās ārienes dēļ (no tēva puses mantotas turku asinis) puisis tika uzaicināts filmēties. Drīz vien T. Tulio pievērsās rež. un producenta darbam, savas karjeras laikā uzņēmis 16 filmu: vienu komēdiju un 15 savdabīgu, juteklisku, pat sirreālu melodrāmu, no kurām par nozīmīgākajām atzītas četras – „Mirusi jauna” (1937), „Dziesma par ugunssārto ziedu” (1938), „Mīlestības krusts” (1946) un „Kaisles važās” (1947).
1898. g. 13. maijā Rēzeknē piedzima kāds ebreju (žydi) zēns, kam bija lemts kļūt par vienu no izcilākajiem staļinisma ēras kino propagandistiem. 1910. g. F. Ermlers (īstajā vārdā Vladimirs Breslavs, 1898–1967) 12 g. vecumā sāka strādāt par aptiekāra mācekli, bet par puisēna galveno aizraušanos kļuva kino.
Vairākas F. Ermlera inscenētās mākslas filmas guva nedalītu partijas un biedra Josifa Staļina atzinību. Par nopelniem padomju iekārtas sasniegumu un J. Staļina personības kulta slavināšanā F. Ermleram tika piešķirts PSRS Tautas mākslinieka nosaukums, Ļeņina ordenis un četras (!) Staļina prēmijas.
H. Franks – viens no poētiskā dokumentālā kino tradīcijas aizsācējiem un pasaulē vispazīstamākais Latvijas režisors – ir dzimis 1926. g. 17. janvārī Ludzys ebreju ģimenē. Nākamā režisora tēvs Vulfs bija fotogrāfs. Tēva ietekmē puisēns agri iemācījās izprast vizuālos tēlus un pamanīt būtiskas detaļas.
Tikai 35 g. vecumā viņš savu dzīvi nolēma saistīt ar kino. Filma „Baltie zvani” (1961, H. Franka scenārijs) ir iekļauta pasaules visu laiku labāko 100 īsfimu sarakstā. Par režisora vizītkarti tiek uzskatīta filma „Vecāks par 10 minūtēm” (1978, operators Juris Podnieks), kurā 10 minūšu garā nepārtrauktā kadrā tiek fiksēti maza zēna pārdzīvojumi, skatoties leļļu teātra izrādi. Savās filmās H. Frankam izdodas ieskatīties visslēptākajos cilvēka dvēseles nostūros, meklējot dzīves un nāves jēgpilnās izpausmes un kopsakarības.
T. Tulio (īstajā vārdā Teodors Antonius Tugajs, 1912–2000) ir lielākais somu kino melodrāmas meistars. Teuvo piedzima 1912. g. 23. augustā Pēterburgas (Picers) vilcienā ceļā no Rēzeknes uz galvaspilsētu (Sanktpīterburgys–Varšavys dzeļžaceļš). Viņa māte bija latgaliešu izcelsmes balerīna Helēna Garšina, kura ar bērna tēvu izšķīrās vēl pirms tā piedzimšanas. Drīz vien māte atgriezās metropolē, atstājot puisēnu vecvecāku gādībā tagadējā Ilzeskalna pag. Šķerbinīkos. Pēc mātes laulībām ar kādu somu desmitgadīgais Teodors (bērnībā saukts par Fedju) pārcēlās uz Helsinkiem.
Savas eksotiskās ārienes dēļ (no tēva puses mantotas turku asinis) puisis tika uzaicināts filmēties. Drīz vien T. Tulio pievērsās rež. un producenta darbam, savas karjeras laikā uzņēmis 16 filmu: vienu komēdiju un 15 savdabīgu, juteklisku, pat sirreālu melodrāmu, no kurām par nozīmīgākajām atzītas četras – „Mirusi jauna” (1937), „Dziesma par ugunssārto ziedu” (1938), „Mīlestības krusts” (1946) un „Kaisles važās” (1947).
1898. g. 13. maijā Rēzeknē piedzima kāds ebreju (žydi) zēns, kam bija lemts kļūt par vienu no izcilākajiem staļinisma ēras kino propagandistiem. 1910. g. F. Ermlers (īstajā vārdā Vladimirs Breslavs, 1898–1967) 12 g. vecumā sāka strādāt par aptiekāra mācekli, bet par puisēna galveno aizraušanos kļuva kino.
Vairākas F. Ermlera inscenētās mākslas filmas guva nedalītu partijas un biedra Josifa Staļina atzinību. Par nopelniem padomju iekārtas sasniegumu un J. Staļina personības kulta slavināšanā F. Ermleram tika piešķirts PSRS Tautas mākslinieka nosaukums, Ļeņina ordenis un četras (!) Staļina prēmijas.
H. Franks – viens no poētiskā dokumentālā kino tradīcijas aizsācējiem un pasaulē vispazīstamākais Latvijas režisors – ir dzimis 1926. g. 17. janvārī Ludzys ebreju ģimenē. Nākamā režisora tēvs Vulfs bija fotogrāfs. Tēva ietekmē puisēns agri iemācījās izprast vizuālos tēlus un pamanīt būtiskas detaļas.
Tikai 35 g. vecumā viņš savu dzīvi nolēma saistīt ar kino. Filma „Baltie zvani” (1961, H. Franka scenārijs) ir iekļauta pasaules visu laiku labāko 100 īsfimu sarakstā. Par režisora vizītkarti tiek uzskatīta filma „Vecāks par 10 minūtēm” (1978, operators Juris Podnieks), kurā 10 minūšu garā nepārtrauktā kadrā tiek fiksēti maza zēna pārdzīvojumi, skatoties leļļu teātra izrādi. Savās filmās H. Frankam izdodas ieskatīties visslēptākajos cilvēka dvēseles nostūros, meklējot dzīves un nāves jēgpilnās izpausmes un kopsakarības.
Intresting info
Līdz Latgalei nonāca tikai skopas ziņas par novadnieka T. Tulio panākumiem („Zemnīka Ziņas”, 1930, 25. septembrī): Makašanu (Makašāni) pog. Škerbiniku sadžas (sādža) Teodors Tugojs 10 godus vacs aizceļojis uz orzemem. Tagad jis palicis par īvārojamu kinoaktieri. Orzemu laikroksti jam paregoj spuza kino zvaigznes nokutni.