| Name | „Tauta grib dzeivōt”, „Tauta grib dzīvot”, „Tauta nori gyventi”, “The People Wants to Live”, “Народ хоча жыць” |
| Author | Olga Senkāne |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
„Tauta grib dzeivōt” (pirmvariantā „Moza tauta grib dzeivōt”) ir Bērzgalē (Bieržgaļs) dzimuša latgalīšu emigrācijas rakstnieka, kordiriģenta, režisora Antona Rupaiņa (1906–1976) romāna nosaukums.
„Tauta grib dzeivōt” Latgales kultūras kontekstā ir: 1. A. Rupaiņa ievērojamākais kultūrvēsturiskais romāns. 2. Spilgta nacionālpatriotiska pirmās latgaliešu atmodas liecība 20. gs. sākumā Pēterburgā. 3. Tautas dzīvotgribas motīva inspirētājs.
Romāns ir uzrakstīts latgaliešu valodā (latgalīšu volūda) un vēstī par latgaliešu inteliģences atmodu Pēterburgā (1899–1904, Picers): organizāciju dibināšanu („Gunkurs”, „Pīterpiļs latvīšu Muzykalō bīdreiba”) un periodikas (hektografētais žurnāls „Zvaigzne”) izdošanu; romāna tēlos iedzīvināti ievērojami Latgolys sabiedriskie un kultūras darbinieki: F. Trasuns, N. Rancāns, Jezups Rancāns, F. Kemps, Francis Smeļters, Ontons Skrinda, Kazimirs Skrinda (bruoli Skryndys), Ignats Asāns, Georgs Mukts-Kveders, Amālija Bžezinska u. c. Sižeta dinamiku uztur politiskie, ar vēstures faktiem bagātīgi piesātinātie latgaliešu inteliģences disputi, atšķirīgo viedokļu apmaiņa saistībā ar Latgales nākotni.
A. Rupaiņa iecere atklāt Latgales kultūras dižgaru – garīdznieku (bazneickungs), politiķu, pedagogu, mākslinieku u. c. – vērtējams kā viens no sižetiskajiem patriotiskā patosa uzturēšanas paņēmieniem. A. Rupaiņa romānā „Tauta grib dzeivōt” vēsturiskais materiāls pilnībā iestrādāts personāža replikās, iekšējā monologā vai dialogā, līdz ar to autors nepretendē uz objektīvu, dokomentālu notikumu un raksturu atklāsmi.
A. Rupaiņa tautas dzīvotgribas, izdzīvošanas instinkta motīvs interpretēts latgaliešu vēsturiskajos apcerējumos, publicistikā un literatūrā: 1) „Tauta grib dzeivōt” nozīmē 1) pārtautošanai nolemtās minoritātes vēlmi saglabāt savu nacionālo identitāti; 2) tiekšanos uz garīgu pilnveidi un attīstību; 3) vitalitāti, tautas pašsaglabāšanos nepārtrauktā paaudžu maiņā.
„Tauta grib dzeivōt” Latgales kultūras kontekstā ir: 1. A. Rupaiņa ievērojamākais kultūrvēsturiskais romāns. 2. Spilgta nacionālpatriotiska pirmās latgaliešu atmodas liecība 20. gs. sākumā Pēterburgā. 3. Tautas dzīvotgribas motīva inspirētājs.
Romāns ir uzrakstīts latgaliešu valodā (latgalīšu volūda) un vēstī par latgaliešu inteliģences atmodu Pēterburgā (1899–1904, Picers): organizāciju dibināšanu („Gunkurs”, „Pīterpiļs latvīšu Muzykalō bīdreiba”) un periodikas (hektografētais žurnāls „Zvaigzne”) izdošanu; romāna tēlos iedzīvināti ievērojami Latgolys sabiedriskie un kultūras darbinieki: F. Trasuns, N. Rancāns, Jezups Rancāns, F. Kemps, Francis Smeļters, Ontons Skrinda, Kazimirs Skrinda (bruoli Skryndys), Ignats Asāns, Georgs Mukts-Kveders, Amālija Bžezinska u. c. Sižeta dinamiku uztur politiskie, ar vēstures faktiem bagātīgi piesātinātie latgaliešu inteliģences disputi, atšķirīgo viedokļu apmaiņa saistībā ar Latgales nākotni.
A. Rupaiņa iecere atklāt Latgales kultūras dižgaru – garīdznieku (bazneickungs), politiķu, pedagogu, mākslinieku u. c. – vērtējams kā viens no sižetiskajiem patriotiskā patosa uzturēšanas paņēmieniem. A. Rupaiņa romānā „Tauta grib dzeivōt” vēsturiskais materiāls pilnībā iestrādāts personāža replikās, iekšējā monologā vai dialogā, līdz ar to autors nepretendē uz objektīvu, dokomentālu notikumu un raksturu atklāsmi.
A. Rupaiņa tautas dzīvotgribas, izdzīvošanas instinkta motīvs interpretēts latgaliešu vēsturiskajos apcerējumos, publicistikā un literatūrā: 1) „Tauta grib dzeivōt” nozīmē 1) pārtautošanai nolemtās minoritātes vēlmi saglabāt savu nacionālo identitāti; 2) tiekšanos uz garīgu pilnveidi un attīstību; 3) vitalitāti, tautas pašsaglabāšanos nepārtrauktā paaudžu maiņā.
Intresting info
A. Rupaiņa romāns „Tauta grib dzeivōt” ir izpelnījies literatūras pētnieku atzinību („Treji Vārti”, 1981, Nr.84; A. Vējāns „Latgales rakstu gaisma”, 1996, 208) par autora rūpīgajām vēstures materiāla studijām, Latgalei aktuālā laika perioda atsegumu bagātā, sulīgā latgaliešu valodu, cilvēciskiem, vitāliem raksturiem un dzirkstošo humoru, saņēmis arī nesaudzīgu kritiku („Dzeive”, 1976, Nr.131, 14) par izcilo Latgales vēsturisko personību profanāciju, vajadzīgā dziļuma trūkumu tautiskajā sektorā.