| Name | „Upītes uobeļduorzs”, „Upītes ābeļdārzs”, „Upytės obelų sodas”, “The Apple Orchard of Upīte”, “яблыневы сад Упіце” |
| Author | Ingars Gusāns |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
„Upītes uobeļduorzs” (Upeitis uobeļduorzs) prezentē: 1. Tipisku Latgales kultūrainavu. 2. Antona Slišāna dzejoļu krājumu. 3. Vecāko Latgales mīlas dzejas un dziesmu festivālu.
Ābele (uobeļneica) – koks, kas cilvēces kultūrā ir pazīstams vairāk kā 3000 gadu. Minēts gan Bībelē, gan mītos, primāri simbolizējot sievišķo, mātišķo, kā arī dzīvību, auglību un mīlestību. Kā tipisks augļu koks (gan savvaļas, gan mājas) izplatīts daudzās valstīs, arī Latvijā un Latgolā, veidojot piemājas dārza sastāvdaļu. Kopš 19. gs. lieli ābeļdārzi ir nozīmīga muižu ainavas daļa, bet 20. gs. 30. gados tie kļūst arī par turīgāko zemnīku sētas (sāta) rotu.
Mīlestība ir galvenā tēma A. Slišāna (Ontons) dzejoļu krājumā „Upītes ābeļdārzs” (1998), kurā apkopoti dažādi dzejoļi no 1968. g. līdz pat 1997. g. Tieši 70. g. sākumā darbi atklāj dzejnieka dvēseles stāvokli, gaidot, meklējot, iepazīstot un pārdzīvojot mīlestību. Šajā krājumā atklājas arī citas A. Slišāna daiļradei raksturīgās tēmas: patriotisms, Latgales sāpes apzināšanās un daba, kas sniedz mierinājumu un iedvesmu. Atšķirībā no citiem A. Slišāna dzejoļu krājumiem šis izdevums ir galvenokārt latviešu literārajā valodā.
Tieši apjausma, ka dzimtais ābeļdārzs un mīlestība ir vieni no radošuma (daiļrades) stimuliem, liek dzejniekam, folkloristam, kultūras darbiniekam A. Slišānam 2002. g. pirmo reizi organizēt mīlas dzejas un dziesmu festivālu „Upītes uobeļduorzs”, kas veltīts septembra dzejas dienām. Viņa nodoms ir pulcināt latgaliešu mūzikas un literatūras pārstāvjus, kā arī šo mākslu cienītājus, lai popularizētu, attīstītu un saglabātu latgaliešu valodu (latgalīšu volūda). Līdz ar to obligāts pasākuma dalības nosacījums ir vismaz viena dziesma vai literārs darbs latgaliski.
Ābele (uobeļneica) – koks, kas cilvēces kultūrā ir pazīstams vairāk kā 3000 gadu. Minēts gan Bībelē, gan mītos, primāri simbolizējot sievišķo, mātišķo, kā arī dzīvību, auglību un mīlestību. Kā tipisks augļu koks (gan savvaļas, gan mājas) izplatīts daudzās valstīs, arī Latvijā un Latgolā, veidojot piemājas dārza sastāvdaļu. Kopš 19. gs. lieli ābeļdārzi ir nozīmīga muižu ainavas daļa, bet 20. gs. 30. gados tie kļūst arī par turīgāko zemnīku sētas (sāta) rotu.
Mīlestība ir galvenā tēma A. Slišāna (Ontons) dzejoļu krājumā „Upītes ābeļdārzs” (1998), kurā apkopoti dažādi dzejoļi no 1968. g. līdz pat 1997. g. Tieši 70. g. sākumā darbi atklāj dzejnieka dvēseles stāvokli, gaidot, meklējot, iepazīstot un pārdzīvojot mīlestību. Šajā krājumā atklājas arī citas A. Slišāna daiļradei raksturīgās tēmas: patriotisms, Latgales sāpes apzināšanās un daba, kas sniedz mierinājumu un iedvesmu. Atšķirībā no citiem A. Slišāna dzejoļu krājumiem šis izdevums ir galvenokārt latviešu literārajā valodā.
Tieši apjausma, ka dzimtais ābeļdārzs un mīlestība ir vieni no radošuma (daiļrades) stimuliem, liek dzejniekam, folkloristam, kultūras darbiniekam A. Slišānam 2002. g. pirmo reizi organizēt mīlas dzejas un dziesmu festivālu „Upītes uobeļduorzs”, kas veltīts septembra dzejas dienām. Viņa nodoms ir pulcināt latgaliešu mūzikas un literatūras pārstāvjus, kā arī šo mākslu cienītājus, lai popularizētu, attīstītu un saglabātu latgaliešu valodu (latgalīšu volūda). Līdz ar to obligāts pasākuma dalības nosacījums ir vismaz viena dziesma vai literārs darbs latgaliski.
Intresting info
10. jubilejas pasākums (2011) bija veltīts A. Slišāna piemiņai un bija pirmais festivāls bez paša dzejnieka līdzdalības. Godinot viņa piemiņu, katrs pasākuma dalībnieks nolasīja vai dziesmā izdziedāja kādu A. Slišāna dzejoli („Vietējā Latgales Avīze”, 2011, 14. oktobrī): kopā pasākumā izskanēja 10 dziesmas ar O. Slišāna vārdiem. Astoņas bija pavisam jaunas, tapušas festivālam.