| Name | Vladislava Lōča izdevnīceiba, Vladislava Lāča izdevniecība, Vladislavo Locio leidykla, Vladislavs Lōcis Publishing House, выдавецтва Уладзіслава Лоціса |
| Author | Vladislavs Malahovskis |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Vladislava Lōča izdevnīceibys (arī J. Cibuļska izdevnīceiba, p/s „Latgaļu izdevnīceiba”) dibinātājs un redaktors Vladislavs Locis (LRM) ir visilgāk strādājošais latgalīšu izdevējs (1939–1984), literāts (pseidonīms Vaideāns, Jaunōkais), sabiedriskais darbinieks (Andriva Jūrdža („Myužeygays kalinders”) fonda dibinātājs un pirmais vadītājs).
V. Loča izlolotā izdevniecība darbojās Daugovpilī (1939–1944), tad trimdā – Neuetingā (1945–1954), Minhenē (1954–1984). V. Lōča izd. raksturojama kā: 1. Latgaliešu drukātā vārda sargātāja. 2. Latgaliešu inteliģences vienotāja. 3. Latgaliskās pašapziņas stiprinātāja.
Pēc 1934. g., kad notiek latgalīšu volūdys ierobežošana (tai skaitā grāmatu latgaliešu valodā izņemšana no bibliotēkām), neskatoties uz līdzekļu trūkumu, V. Locim unisonā ar Jāni Cibuļski (Viļaka) izdodas nodibināt latgaliešu izdevniecību.
Savukārt nacistiskās Vācijas varas iestādes 1943. g. atļauj izdevniecības darbību un avīzes „Latgolas Bolss” izdošanu. 1944. g. sakarā ar drukas aizlieguma 40 gadu atceri V. Lōča izd. sarīko plašu literāro un zinātnisko darbu sacensību (tiek pieteiktas 36 grāmatas).
Ar 1955. g. V. Lōča izd. sāk darbu emigrācijā kā paju sabiedrība „Latgaļu izdevniecība”. V. Locis uzskata, ka latgaliešu rakstnieks ir tas, kas raksta tikai latgaliski. Šajā ziņā viņam rodas nesaskaņas ar latgaliešu autoriem, kuri cenšas kopt gan latgaliešu, gan koplatvisko literāro valodu.
Jau kopš dibināšanas, bet jo sevišķi nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, V. Lōča izd. ir neoficiāla latgaliešu laicīgās un garīgās inteliģences pulcēšanās vieta. Trimdas apstākļos V. Lōča izd. bez V. Loča darbojās Leonards Latkovskis, Miķelis Bukšs, Alberts Spoģis, Alma Čupīte u. c.
Daudzi latgaliešu literāti V. Loča pašaizliedzīgo darbību uzskata par simbolisku. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas aizsāktās tradīcijas zināmā mērā turpina LKCI.
V. Loča izlolotā izdevniecība darbojās Daugovpilī (1939–1944), tad trimdā – Neuetingā (1945–1954), Minhenē (1954–1984). V. Lōča izd. raksturojama kā: 1. Latgaliešu drukātā vārda sargātāja. 2. Latgaliešu inteliģences vienotāja. 3. Latgaliskās pašapziņas stiprinātāja.
Pēc 1934. g., kad notiek latgalīšu volūdys ierobežošana (tai skaitā grāmatu latgaliešu valodā izņemšana no bibliotēkām), neskatoties uz līdzekļu trūkumu, V. Locim unisonā ar Jāni Cibuļski (Viļaka) izdodas nodibināt latgaliešu izdevniecību.
Savukārt nacistiskās Vācijas varas iestādes 1943. g. atļauj izdevniecības darbību un avīzes „Latgolas Bolss” izdošanu. 1944. g. sakarā ar drukas aizlieguma 40 gadu atceri V. Lōča izd. sarīko plašu literāro un zinātnisko darbu sacensību (tiek pieteiktas 36 grāmatas).
Ar 1955. g. V. Lōča izd. sāk darbu emigrācijā kā paju sabiedrība „Latgaļu izdevniecība”. V. Locis uzskata, ka latgaliešu rakstnieks ir tas, kas raksta tikai latgaliski. Šajā ziņā viņam rodas nesaskaņas ar latgaliešu autoriem, kuri cenšas kopt gan latgaliešu, gan koplatvisko literāro valodu.
Jau kopš dibināšanas, bet jo sevišķi nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, V. Lōča izd. ir neoficiāla latgaliešu laicīgās un garīgās inteliģences pulcēšanās vieta. Trimdas apstākļos V. Lōča izd. bez V. Loča darbojās Leonards Latkovskis, Miķelis Bukšs, Alberts Spoģis, Alma Čupīte u. c.
Daudzi latgaliešu literāti V. Loča pašaizliedzīgo darbību uzskata par simbolisku. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas aizsāktās tradīcijas zināmā mērā turpina LKCI.
Intresting info
Par uzvārda Luocs izcelsmi (viens no skandinātākajiem uzvārdiem latgaliešu inteliģences aprindās trimdā) ir divas leģendas (V. Lōcis-Vaideāns „Tautas gors”, 1992, 5): 1) uzvārds cēlies no sādžas vietā kādreiz bijušajiem auzu laukiem, kur lōči ir gōjuši auzas braukt; 2) V. Loča vectēvs, būdams liels stiprinieks, glābjot sievu, esot pieveicis lāci.