| Name | „Latgolas Bolss”, „Latgales Balss”, „Latgalos balsas”, “The Voice of Latgale”, “Голас Латгалii” |
| Author | Sandra Murinska |
| Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
| Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
„Latgolas Bolss”: 1. Laikraksts. 2. Radio raidījums. 3. Latgalē izplatīts dziedāšanas veids – bolsi.
Pirmais, kas aizsāk preses tradīcijas latgaliski, ir laikraksts „Gaisma”, tam seko vairāki citi latgaliešu izdevumi. Nosacīti ilglaicīgākie un daudzveidīgākie ir bijuši „Drywa” (1908–1917) un „Latgolas Vōrds” (1919–1940). Vēstures notikumi apstādina latgaliešu periodisko izdevumu izdošanu līdz laikraksta „Latgolas Bolss” iznākšanai Otrā pasaules kara laikā.
Laikraksta „Latgolas Bolsa” darbība iedalāma divos posmos: 1) 1943–1944; 2) 1946–1984. Pirmajā posmā Daugavpilī sāk iznākt nedēļas avīze „Latgolas Bolss” ar 33 000 eksemplāru tirāžu (līdz tam nevienai latgaliešu avīzei nebija tik iespaidīgas tirāžas!).
Šajā posmā avīzi raksturo regularitāte, daudzveidīga tematika un satura kvalitāte. Plaši tiek atspoguļota vietējās dzīves hronika, sekots sociāli politiskajām aktivitātēm pasaulē, tiek publicēti bazneicys pārstāvju raksti, svētku uzrunas, kā arī oriģinālraksti. Tiek izkopts esejas žanrs.
Pēc Vladislava Loča došanās trimdā latgaliešu preses tradīcijas tiek turpinātas avīzē „Latgola” (Minhenē), kas ir avīzes „Latgolas Bolss” turpinājums. 1948.–1984. g. „Latgolas Bolss” iznāk regulāri, atgūst nozīmi un popularitāti sabiedrībā. Tā pamatuzdevums trimdā – nosargāt latgalisko kultūru, apvienot trimdā izklīdušos latgaliešus.
Trimdā „Latgolas Bolss” beidz pastāvēt 1984. g., bet 1993. g. tā darbība atdzimst dzimtenē, Daugovpilī. 1994. g. finanšu trūkuma dēļ darbība pārtraukta, izdoti tikai seši laikraksta numuri.
„Latgolas Bolss” kā radio raidījums tiek pārraidīts no Minhenes (1975–1995), Prāgas (1995–1997), pēdējā pastāvēšanas posmā – no Rīgas (1997–2004).
1975. g. „Radio brīvā Eiropa” latviešu raidījumu ietvaros sāk raidīt arī latgaliski. Pamatideja – latgaliešu kultūras, vēstures, politikas, valodas atspoguļošana, kas rosinātu rakstīt un domāt latgaliski. Radio pārtrauc savu darbību pēc Latvijas iestāšanās ES.
Bolsi ir īpašs dziedāšanas veids, kas izplatīts kā Dievidlatgalē, tā Ziemeļlatgalē: Šādas melodijas radušās un ir saistītas ar dziedāšanas laiku, situāciju un darbību, piem., grābjot sienu (pļova), sievas sāka dziedāt – izveidojās sīna bolss, talkās (tolka) radās tolkys bolss. Latgalē sastopamās bolsu melodijas ir ierakstītas vairākos diskos: etnogrāfiskā ansambļa „Aulejas sievas” (Auleja) izdevumos; audiokasetē „Māslu (graule) tolka Zīmeļlatgolā. Bolsi” (2002), kā arī Upītes („Upītes uobeļduorzs”) etnogrāfiskā ansambļa diskā „Latgales dziesmas” (2005). Komponists Juris Karlsons Latvijas Nacionālajā operā atskaņo simfonisko vīziju teicējam un simfoniskajam orķestrim „Vakarblāzma” (2007) – ar bolsu melodiju tajā līdzdarbojās Upītes teicēja Valentīna Keiša.
Pirmais, kas aizsāk preses tradīcijas latgaliski, ir laikraksts „Gaisma”, tam seko vairāki citi latgaliešu izdevumi. Nosacīti ilglaicīgākie un daudzveidīgākie ir bijuši „Drywa” (1908–1917) un „Latgolas Vōrds” (1919–1940). Vēstures notikumi apstādina latgaliešu periodisko izdevumu izdošanu līdz laikraksta „Latgolas Bolss” iznākšanai Otrā pasaules kara laikā.
Laikraksta „Latgolas Bolsa” darbība iedalāma divos posmos: 1) 1943–1944; 2) 1946–1984. Pirmajā posmā Daugavpilī sāk iznākt nedēļas avīze „Latgolas Bolss” ar 33 000 eksemplāru tirāžu (līdz tam nevienai latgaliešu avīzei nebija tik iespaidīgas tirāžas!).
Šajā posmā avīzi raksturo regularitāte, daudzveidīga tematika un satura kvalitāte. Plaši tiek atspoguļota vietējās dzīves hronika, sekots sociāli politiskajām aktivitātēm pasaulē, tiek publicēti bazneicys pārstāvju raksti, svētku uzrunas, kā arī oriģinālraksti. Tiek izkopts esejas žanrs.
Pēc Vladislava Loča došanās trimdā latgaliešu preses tradīcijas tiek turpinātas avīzē „Latgola” (Minhenē), kas ir avīzes „Latgolas Bolss” turpinājums. 1948.–1984. g. „Latgolas Bolss” iznāk regulāri, atgūst nozīmi un popularitāti sabiedrībā. Tā pamatuzdevums trimdā – nosargāt latgalisko kultūru, apvienot trimdā izklīdušos latgaliešus.
Trimdā „Latgolas Bolss” beidz pastāvēt 1984. g., bet 1993. g. tā darbība atdzimst dzimtenē, Daugovpilī. 1994. g. finanšu trūkuma dēļ darbība pārtraukta, izdoti tikai seši laikraksta numuri.
„Latgolas Bolss” kā radio raidījums tiek pārraidīts no Minhenes (1975–1995), Prāgas (1995–1997), pēdējā pastāvēšanas posmā – no Rīgas (1997–2004).
1975. g. „Radio brīvā Eiropa” latviešu raidījumu ietvaros sāk raidīt arī latgaliski. Pamatideja – latgaliešu kultūras, vēstures, politikas, valodas atspoguļošana, kas rosinātu rakstīt un domāt latgaliski. Radio pārtrauc savu darbību pēc Latvijas iestāšanās ES.
Bolsi ir īpašs dziedāšanas veids, kas izplatīts kā Dievidlatgalē, tā Ziemeļlatgalē: Šādas melodijas radušās un ir saistītas ar dziedāšanas laiku, situāciju un darbību, piem., grābjot sienu (pļova), sievas sāka dziedāt – izveidojās sīna bolss, talkās (tolka) radās tolkys bolss. Latgalē sastopamās bolsu melodijas ir ierakstītas vairākos diskos: etnogrāfiskā ansambļa „Aulejas sievas” (Auleja) izdevumos; audiokasetē „Māslu (graule) tolka Zīmeļlatgolā. Bolsi” (2002), kā arī Upītes („Upītes uobeļduorzs”) etnogrāfiskā ansambļa diskā „Latgales dziesmas” (2005). Komponists Juris Karlsons Latvijas Nacionālajā operā atskaņo simfonisko vīziju teicējam un simfoniskajam orķestrim „Vakarblāzma” (2007) – ar bolsu melodiju tajā līdzdarbojās Upītes teicēja Valentīna Keiša.
Intresting info
„Latgolas Bolss” simbolizē latgalīša pievienoto vērtību – latgalīšu volūdu. Vēsturiski tā ilgu laiku ir bijusi aizliegta (gruomota), tomēr spējusi izdzīvot, jo tiek lietota ikdienā. Valoda šķir Latgales latvieti no pārnovadniekiem (čyuli; L. Latkovskis „Dzymtōs zemes ļaudis”, 1966, 12): kūpejī pamatviļcīņi izapaude apgārbā, uzvedeibā, vōrdu lītošonā un pat bolsā, pēc kura cylvāku var pazeit pat tymsā. Kotrs pazyna sovus kaimiņus (suseds), kai saceits, pēc bolsa, jo škeire svešinīku.