Name | Audreni, Audriņi, Audriniai, Audreni, Аўдрынi |
Author | Vladislavs Malahovskis |
Year of establishment | „Latgales lingvoteritoriālā vārdnīca”, 2012 |
Place of establishment | Rēzeknes Augstskola |
Description
Audreni kopš 1990. g. ir Audreņu pag. administratīvais centrs, ko sociālajā atmiņā raksturo: 1. Audreņu traģēdija: 1.1. Audreņu sādžas un iedz. iznīcināšana (1942). 1.2. Traģēdijas atbalsis mākslā un val. 2. Lidlauks un radiolokators.
Valodnieks Valdis Zeps min šādus Audreņu nos. variantus: Audrynie (1765), Audryni, Audriny, Avdrina, Audrenas, Audrine, Audreņi. 19. gs. Krievijas kartēs atrodams nos. Авдрена (Avdrena). Tā kā līdz Otrajam pasaules karam Audreņus apdzīvoja galvenokārt vecticībnieki (staraveri), iespējams, nosaukuma etimoloģija saistīta ar personvārdu: Авдий (Avdijs), Андреян (Andrejans), Андроник (Androniks).
Kopš padomju laikiem Latvijas iedzīvotāju sociālajā atmiņā saglabājies izsauciens Audreni! ar nozīmi ‘nelaime’ vai ‘kaut kas nolemts neveiksmei’.
1941. g. 22. decembrī tika arestēti visi Audreņu sādžas iedzīvotāji, 1942. g. 2. janvārī nodedzinātas sādžas ēkas, 3. janvārī Ančupānu kalnos nošauti arestētie audrinieši, 4. janvārī Rēzeknes tirgus laukumā publiski nošauti 30 Audriņu vīriešu. Līdzīga akcija dažas dienas vēlāk notika arī Ludzys apkaimē. 6. janvārī par izbēguša padomju aktīvista slēpšanu Garbarovas mežā nošāva 47 Barsuku sādžas iedzīvotājus.
Par šo noziegumu 1964. g. 5. augustā tika ierosināta krimināllieta Nr. 31. Tā noslēdzās ar atklātu tiesas prāvu Reigā (1965. g. 11.–30. oktobrī). Starptautiskajā kara tribunālā Nirnbergā (1945–1946) Audreņu sādžas un tās iedzīvotāju iznīcināšanas akts tika atzīts par kara noziegumu.
Pēc 1965. g. tiesas prāvas Audreņu traģēdijas tēma kļūst īpaši aktuāla mākslā. Uzņemta dokumentālā filma „Spriedums” (1965), izdotas grāmatas „Neaizmirsti Audriņus!” (1966) un „Audriņi” (1974), iestudēta Oļģerta Grāvīša opera „Audriņi” (1965) Operas un baleta teātrī (tag. Latvijas Nacionālā opera), atklāts piemineklis traģēdijas upuriem (1951), kas īsti tomēr „neatbilda sociālistiskā reālisma mākslas principiem”. Pieminekļa vietā tiek uzstādīta memoriālā plāksne (1965), plāksni ar 30 publiski nošauto Audreņu vīriešu vārdiem uzstāda pie Rēzeknes tirgus (tag. Latgales ielā 87), izveidots memoriāls ar tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas skulptūru „Māte ābele” (1973, uobeļneica).
Netālu no Audreņu ciema atrodas lidlauks. Interesentiem tiek piedāvāti panorāmas lidojumi virs Rēzeknes, Latgolys ezeriem (zylūs azaru zeme) un ES robežas (Austrumu rūbežs) apskate no putna lidojuma. Drosmīgākie pēc atbilstošas sagatavošanas var veikt lēcienus ar izpletni.
2003. g. Audreņu lidlaukā tiek uzstādīts ar militāro jomu saistīts „piemineklis” –8 miljoni latu vērtais radiolokators TPS-117. Tas pašlaik kontrolē NATO austrumu robežas gaisa telpu 450 km rādiusā un 30 km augstumā.
Valodnieks Valdis Zeps min šādus Audreņu nos. variantus: Audrynie (1765), Audryni, Audriny, Avdrina, Audrenas, Audrine, Audreņi. 19. gs. Krievijas kartēs atrodams nos. Авдрена (Avdrena). Tā kā līdz Otrajam pasaules karam Audreņus apdzīvoja galvenokārt vecticībnieki (staraveri), iespējams, nosaukuma etimoloģija saistīta ar personvārdu: Авдий (Avdijs), Андреян (Andrejans), Андроник (Androniks).
Kopš padomju laikiem Latvijas iedzīvotāju sociālajā atmiņā saglabājies izsauciens Audreni! ar nozīmi ‘nelaime’ vai ‘kaut kas nolemts neveiksmei’.
1941. g. 22. decembrī tika arestēti visi Audreņu sādžas iedzīvotāji, 1942. g. 2. janvārī nodedzinātas sādžas ēkas, 3. janvārī Ančupānu kalnos nošauti arestētie audrinieši, 4. janvārī Rēzeknes tirgus laukumā publiski nošauti 30 Audriņu vīriešu. Līdzīga akcija dažas dienas vēlāk notika arī Ludzys apkaimē. 6. janvārī par izbēguša padomju aktīvista slēpšanu Garbarovas mežā nošāva 47 Barsuku sādžas iedzīvotājus.
Par šo noziegumu 1964. g. 5. augustā tika ierosināta krimināllieta Nr. 31. Tā noslēdzās ar atklātu tiesas prāvu Reigā (1965. g. 11.–30. oktobrī). Starptautiskajā kara tribunālā Nirnbergā (1945–1946) Audreņu sādžas un tās iedzīvotāju iznīcināšanas akts tika atzīts par kara noziegumu.
Pēc 1965. g. tiesas prāvas Audreņu traģēdijas tēma kļūst īpaši aktuāla mākslā. Uzņemta dokumentālā filma „Spriedums” (1965), izdotas grāmatas „Neaizmirsti Audriņus!” (1966) un „Audriņi” (1974), iestudēta Oļģerta Grāvīša opera „Audriņi” (1965) Operas un baleta teātrī (tag. Latvijas Nacionālā opera), atklāts piemineklis traģēdijas upuriem (1951), kas īsti tomēr „neatbilda sociālistiskā reālisma mākslas principiem”. Pieminekļa vietā tiek uzstādīta memoriālā plāksne (1965), plāksni ar 30 publiski nošauto Audreņu vīriešu vārdiem uzstāda pie Rēzeknes tirgus (tag. Latgales ielā 87), izveidots memoriāls ar tēlnieces Rasas Kalniņas-Grīnbergas skulptūru „Māte ābele” (1973, uobeļneica).
Netālu no Audreņu ciema atrodas lidlauks. Interesentiem tiek piedāvāti panorāmas lidojumi virs Rēzeknes, Latgolys ezeriem (zylūs azaru zeme) un ES robežas (Austrumu rūbežs) apskate no putna lidojuma. Drosmīgākie pēc atbilstošas sagatavošanas var veikt lēcienus ar izpletni.
2003. g. Audreņu lidlaukā tiek uzstādīts ar militāro jomu saistīts „piemineklis” –8 miljoni latu vērtais radiolokators TPS-117. Tas pašlaik kontrolē NATO austrumu robežas gaisa telpu 450 km rādiusā un 30 km augstumā.
Intresting info
Nežēlīgo Audreņu iedzīvotāju iznīcināšanas akciju 1941. un 1942. g. mijā nacistiskās Vācijas okupācijas vara īstenoja saskaņā ar kolektīvās atbildības principu. Vācu drošības policijas komandieris Latvijā SS oberšturmbanfīrers Eduards Štrauhs izdeva pavēli vācu, latviešu un krievu valodā (B. Borgs „Audriņi”, 1974, 9): ..kā soda piemēru: a) Audriņu sādžu nolīdzināt līdz ar zemi, b) Audriņu sādžas iedzīvotājus apcietināt un c) 30 Audriņu sādžas vīriešu kārtas iedzīvotājus 4.1.1942. atklāti nošaut Rēzeknes tirgus (tiergs) laukumā.